Pēc Bruno lūguma publicēts slimības gadījuma atstāsts: Sargenģeļa pieskāriens
Bija silta saulaina diena, kad ziedēja un smaržoja viss, kas vien varēja....
Sēdēju savā darba vietā un saņēmu īsziņu, kas bija no sena paziņas Bruno. Viņš jautāja vai strādāju vēl medicīnā par ārsti? Ka ir noticis kas nopietns un vai varu palīdzēt? Atbildēju, ka strādāju un sarunājām satikties.
Par laimi biju tajā pašā medicīnas iestādē, kurā bija arī viņš. Pēc neilga brīža gāju uz tikšanos, ko sarunājām netālu no viņa nodaļas. Kad gāju uz norunāto vietu, skatījos, kur viņš ir un gandrīz nepazinu cilvēku, kas salīcis knapi nāca man pretī, izskatījās tik sakrities un sanīcis, ka varēja dod ap septiņdesmit gadiem. Vīrietim bija tad ap četrdesmit. Pirms tam, kad pēdējo reizi biju redzējusi stalto, brangam jūrniekam līdzīgo vīrieti bija pagājuši ap trim gadiem. Apsēdāmies uz soliņa un viņš sāka stāstīt , kas bija noticis.
Klausījos raudādama, cik ļoti mani bija iespaidojis viņa izskats un stāsts.
Bruno bija direktors uzņēmumā, kurā bija radušās lielas finanšu problēmas. Tajā dienā viņš zaudēja darbu un no milzīga stresa nedaudz iedzēris bija braucis ar auto un iekļuvis ceļu satiksmes negadījumā. Protams sekoja vadītāja tiesību un auto atņemšana, kas vēl vairāk pielēja eļļu ugunī. Atnākot mājās viņam dažu dienu laikā sacēlās temperatūra līdz 40 – 41 grādiem C un viņš vērsās medicīnas iestādē.
Stāstot slimnīcā anamnēzi ārstam pacients minēja, ka jau vienreiz mūžā bija tāda situācija, Kad no stresa esot bijusi augsta temperatūra. Ārsts izvēlējās uzsākt ārstēšanu ar ļoti spēcīgiem antibiotiķiem – Imipenēmu 2 g D/n – 8 dienas, Ceftriaxonu 2 g i/v 2 dienas, Meronēmu 4 g d/n – 5 dienas un prettiekaisuma līdzekļiem drudža laikā, neskatoties uz to, ka visi izdarītie izmeklējumi un analīzes bija normas robežās un nebija arī nekādu objektīvu pierādījumu, ka organismā būtu kāda akūta bakteriāla infekcija. Kad pēc kāda laika no terapijas nebija nekādu rezultātu, temperatūra cēlās katru dienu vienā un tajā pašā laikā un tādas temperatūras lēkmes ar drudzi pieauga no vienas reizes dienā līdz trim četrām, viņam tika izrauts normāls (tas ir bez iekaisuma pazīmēm) zobs ar domu, ka tas varētu būt temperatūras iemesls.
Tas arī neatrisināja problēmu. Šāda terapija tika turpināta gandrīz visu laiku, pēc divām nedēļām, kad Bruno pārveda uz citu specializētu klīnikas nodaļu, viņa asins izmeklējuma rezultāti jau bija dramatiski (eritrocītu grimšanas reakcija bija pieaugusi no 1 līdz 65). Arī jutās jau viņš tiešām slims.
Citā klīnikā, specializētā nodaļā tika izslēgtas aizdomas par uzstādīto hipotētisko saslimšanu un turpinājās tieši tas pats, kas iepriekšējā klīnikā – temperatūra ar dzrudzi cēlās katru dienu vairākas reizes līdz 41 grādam C un visu ķermeni tās laikā rāva čokurā. Te tika lietoti šādi medikamenti: Doksaciklīns 0,1 x2, Dilkofenaks, Movalis. Pēdējie divi tika lietoti katru reizi, ka cēlas temperatūra. Rezultātā Bruno jau teica māsiņai, ka temperatūra ir normāla, jo saprata, ka nekontrolētā medikamentu lietošana ir novedusi šādā stāvoklī, kad domāja, ka vairāk nav izejas no šādas situācijas.
Rezultātā pacientam reimatologs uzlikta diagnozi Stilla slimība un viņš kā neārstējams tika pārvietots uz neskaidro diagnožu nodaļu.
Bija pagājušas apmēram 37 dienas. Pa šo laiku viņš jau knapi kustējās un domāja, ka izejas vairāk nav. Bija nospiests arī emocionāli ar piedzīvoto un ar skatiem, ko savā mūžā nebija pieredzējis – kā slimi cilvēki nodaļā mirst ar vēzi utml.
Visi izmeklējumi bija nopietni pasliktinājušies, arī nieru mazspējas sākuma pazīmes konstatētas. Eritrocītu grimšanas reakcija jau bija 103 g/l.
Bruno stāstīja: „ Kaut gan neesmu dievticīgs, bet slimnīcā lūdzu Dievu un domāju, kāpēc viņš man nepalīdz. Tad atcerējos, ka esmu klausījies lekcijas par antroposofiju un atcerējos tevi, domāju, kāpēc nepiezvanīju tev.....
Noklausoties šo stāstu, es sapratu, ka šādos apstākļos nekādi atveseļojošie spēki nevar sākt darboties cilvēkā un es aizvedu Bruno tajā pašā dienā mājās. Tas, protams, bija neprāts, jo viņa ģimene bija izjukusi, bet paldies Bruno dēliem un māmiņai, kas palīdzēja.
Pats grūtākais bija nelietot iesāktos medikamentus, kad cēlās temperatūra, jo mājās viss turpinājās 3 -4 reizes dienā temperatūra turpināja celties līdz 40 -41 un bija nežēlīgi smagi to drudzi pārciest. Visādas domas nāca galvā....mēs sazvanījāmies vairākas reizes dienā....
Sākām terapiju ar Helixoru M, kas bija bezmaksas atsūtīts un vēl dažiem antroposofiem medikamentiem, jo Bruno nevarēja atļauties neko daudz. Dzēra svaigi spiestas sulas, cik vien varēja un tā tas turpinājās divus mēnešus, pakāpeniski drudži kļuva retāki un retāki, pēc tam jau vienreiz nedēļā un pusgada laikā pazuda pavisam. Bruno atguva arī savu cilvēcisko veidolu. Analīzes arī normalizējas. Jāsaka paldies arī ģimenes ārstei, kas klausīja, ko stāsta Bruno un sūtīja pie dažādiem speciālistiem uz konsultācijām, lai saprastu, kas noticis. Tas laiks ļāva viņam atveseļoties. Jāsaka, ka tikai viens no konsultantiem pajautāja kā Bruno tapa vesels.
Bruno: „Īsumā - saslimšana bija sākuma kā parasta saaukstēšanās.... tad drudzis katru dienu aizvien biežāk... kā iekaisuma gadījumā, bet, veicot izmeklēšanas, kas valstij izmaksāja divu mēnešu laikā ap 6000 LVL, nekādas diagnozes neatklāja.
Saslimšana man notika ļoti lielā stresa vidē, pēc avārijas, pēc darba zaudēšanas, kad negribējās vairs dzīvot... Pats uzskatu, ka tā notika psihosomātikas iespaidā... Tikai manā gadījumā ļoti smagā veidā. Ja nebūtu palīdzējusi Tu, manis noteikti šodien vairs nebūtu.... Sākuma bija drudzis reizi dienā - līdz 40-41 grādam ķermeņa temperatūras, tad jau 2-3 reizes dienā, tad jau ik pēc pāris stundām.... Izgāju kādas 4-as antibiotiku tūres - bez rezultātiem un kļuva tikai aizvien sliktāk (divi mēneši slimnīcās...)... Tu izglābi mani - atsacījos no jebkādiem medikamentiem, uzticoties Tev, Dievam un Ābeles āmuļa špricēm, parastas nezāles sulai... un ticībai....
paldies Tev, lai tas palīdz arī citiem...