Antropozofi nav opozīcijā mūsdienu medicīnai un atzīst tās principus, tomēr dziedināšanas mākslā pamatojas uz plašākām un padziļinātām zināšanām.
Savu uzdevumu tie redz cilvēka un dabas paplašinātā garīgā izzināšanā, bagātinot klasisko medicīnu ar dvēseles jēdzienu.
Cilvēks ir garīga būtne, kas integrē visus zemākstāvošos ķermeņus, organisma struktūras un vada tās. Cilvēks attīstās, noteiktā secībā izejot cauri dažādām metamorfozēm – no dzimšanas līdz nāvei.
Sava nozīme ir arī liktenim, ko veido pārmiesošanās likums un eksistence garīgajā pasaulē starp cilvēka mūžiem. Šāda ārsta pieeja pret pacientu liek domāt, ka slimība nav nejaušība, bet konkrētajā mirklī – nepieciešama pacienta biogrāfijas lappuse.
Attiecīgais uzskats liek ārstam veidot jaunu īpašību – atbildību par pacienta veselību. Bez anamnēzes, laboratorijas analīžu rezultātiem un izmeklēšanas ar instrumentiem ārstam nepieciešams arī institūcijas garīgais impulss.
Pašreizējā laikā ir nepieciešama gara pasaules izpēte. Šī mācība prasa pilnīgi jaunu iekšējo maņu orgānu, kas atklāj citu pasauli, tādu, kas parastam cilvēkam nemaz neeksistē. Kaut gan būtībā visa īstenība – zemākā, augstākā, garīgā – ir tikai vienas un tās pašas esamības divas puses. Un tas, kas ir nozīmīgs zemākajās, vairumā gadījumu tāds būs arī augstākajās lietās.
Zināšanām ir liela nozīme, taču savu cilvēcisko uzdevumu ikviens var pietiekami labi veikt, arī neko nesaprotot no botānikas, matemātikas vai citām zinātnēm.
Bet neviens nevar būt cilvēks vārda pilnā nozīmē, ja nav kaut kādā veidā saskāries ar pārjutekliskajām zināšanām, atklājot cilvēka būtību un sūtību uz zemes. Tādēļ jau šo gudrību sauc par gara zinātni! Mēs veidojam pareizas attiecības ar pārjuteklisko pasauli, un patiesības izjūta liek saprast visu, kas atziņu veidā nāk no augstākām pasaulēm, taču nepieciešama arī veselīgas domāšanas griba, kas palīdzēs saprast turpmāko.
Tā dvēselē atmodina gaišredzības spēkus. Terapijas procesā pacients ir ne tikai jāizārstē, bet, respektējot viņa brīvo gribu, jāpalīdz arī garīgi augt. Slimības, sevišķi – ilgstošās, ir mācību gadi, kuros jāapgūst dzīves un dvēseles veidošanas māka.
Antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners atzinis: “Cilvēks ir triju pasauļu iemītnieks. Ar savu miesu pieder šai pasaulei un ar miesu to arī apjauš. Ar savu dvēseli viņš uzceļ pašpasauli, bet garā tam atklājas vēl cita pasaule, kas ir cildenāka par abām iepriekšminētajām.”
Tikai aplūkojot cilvēku no visām trim pusēm, var iegūt skaidrību par viņa būtību. Organismā darbojas trīs funkcionālas sistēmas. Galvā ir lokalizēta nervu un maņu sistēma, tāpēc tā ir domāšanas un apziņas pamats. Vielmaiņas un locekļu sistēma ir apakšējais cilvēks, kurā norisinās būvējošie un reģenerējošie procesi.
Augšējos un apakšējos procesus līdzsvarā notur ritma sistēma, kas lokalizēta krūšu kurvja rajonā un pamatojas uz elpošanas un asinsrites ritmiskajiem procesiem. Tas ir leminiskātes princips, kur iekšējo atrodam ārējā, bet ārējo iekšējā. Cilvēka miesa ir dabas vielu veidota un pēc ģeometrijas likumiem aizņem noteiktu fiziskās pasaules telpu. Pēc nāves miesa izirst un pārtop par zemes elementu.
Ētera ķermenis uztur dzīvību – elpošanu, vielmaiņu, siltuma apmaiņu, augšanu, vairošanos. Tie ir ritmiski procesi, kas norisinās laikā, kad cilvēks dzīvo miesā un viņu var salīdzināt ar augu valsts produktu. Astrālais (zvaigžņu) ķermenis ir dvēseles mājoklis. Tas piemīt arī dzīvniekiem, taču daudz zemākā līmenī.
Cilvēka dvēsele ir viņa iekšējā pasaule. Neviens taču nevar zināt, vai otrs jūt tāpat. Ir daltoniķi, ir kurlmēmie, kas pasauli uztver savdabīgi. Pat vienkāršākās maņas pieder cilvēka iekšējai pasaulei, tādēļ tās jāuzskata par dvēseliskām. Maņām pievienojas iekšējās dzīves dvēseliskās izpausmes – jūtas un ar tām saistītā patika, nepatika, tādējādi cilvēks rada sev otru pasauli. Maņām un jūtām pievienojas vēl trešais pašizpausmes veids – griba, ar ko indivīds iedarbojas uz pasauli, uzspiež tai savu iekšējo būtību.
Ar garu cilvēkam atklājas augstākā pasaule. Garīgajā valstībā viņš ienāk ar domāšanu, kas ļauj saprast dieviško. Spēja mācīties, brīvā griba ir augstākais Es vai Dieva dzirksts cilvēkā. Tā veidojas viņa būtība, ko pazīstam pēc stājas, gaitas, runas.
Cilvēka darbi ir tā iekšējās būtības izpausme. Dvēsele ar atmiņām saglabā pagājušo, bet ar savu darbību cilvēks veido rītdienu, jo katrs pats savas laimes kalējs. Gars ir mūžīgs, miesa mirstīga, bet dvēsele noteiktā inkarnācijā uz zemes sasaista garu ar fizisko ķermeni liktenī. Ir sajūtu, prāta un apziņas dvēsele, un ir garacilvēks, dzīvības gars un pašgars.
Cilvēka augstākais Es aizvien noteiktāk kļūst par miesas un dvēseles valdnieku, kas redzams viņa aurā (ķermenis ir kā mākoņa apņemts). Tā top daudzveidīgāka, krāsām bagātāka un paplašinās.