Cilvēks kā dabas sastāvdaļa antropozofijas skatījumā

IEVADS ANTROPOZOFIJĀ

Antropozofijas kā biomedicīnas zinātņu nozares pirmsākumi.

Antropozofiskā medicīna - viena no 21. gadsimta biomedicīnas nozarēm.

Antropozofijas kā biomedicīnas nozares nozīme.

Antropozofijas pamatprincipi.

Antropozofi nav opozīcijā mūsdienu medicīnai un atzīst tās principus, tomēr dziedināšanas mākslā pamatojas uz plašākām un padziļinātām zināšanām. Savu uzdevumu tie redz cilvēka un dabas paplašinātā garīgā izzināšanā, bagātinot klasisko medicīnu ar dvēseles un gara jēdzieniem. 
Cilvēks ir garīga būtne, kas integrē visus zemākstāvošos ķermeņus, organisma struktūras un vada tās. Cilvēks attīstās, noteiktā secībā izejot cauri dažādām metamorfozēm – no dzimšanas līdz nāvei. Sava nozīme ir arī liktenim, ko veido pārmiesošanās likums un eksistence garīgajā pasaulē starp cilvēka mūžiem. Šāda ārsta pieeja pret pacientu liek domāt, ka slimība nav nejaušība, bet konkrētajā mirklī – nepieciešama pacienta biogrāfijas lappuse. Attiecīgais uzskats liek ārstam veidot jaunu īpašību – atbildību par pacienta veselību. Bez anamnēzes, laboratorijas analīžu rezultātiem un  izmeklēšanas ar instrumentiem ārstam nepieciešams arī institūcijas garīgais impulss.  
Pašreizējā laikā ir nepieciešama gara pasaules izpēte. Šī mācība prasa pilnīgi jaunu iekšējo maņu orgānu, kas atklāj citu pasauli, tādu, kas parastam cilvēkam nemaz neeksistē. Kaut gan būtībā visa īstenība – zemākā, augstākā, garīgā – ir tikai vienas un tās pašas esamības divas puses. Un tas, kas ir nozīmīgs zemākajās, vairumā gadījumu tāds būs arī augstākajās lietās. 

Zināšanām ir liela nozīme, taču savu cilvēcisko uzdevumu ikviens var pietiekami labi veikt, arī neko nesaprotot no botānikas, matemātikas vai citām zinātnēm. Bet neviens nevar būt cilvēks vārda pilnā nozīmē, ja nav kaut kādā veidā saskāries ar pārjutekliskajām zināšanām, atklājot cilvēka būtību un sūtību uz zemes. Tādēļ jau šo gudrību sauc par gara zinātni! Mēs veidojam pareizas attiecības ar pārjuteklisko pasauli, un patiesības izjūta liek saprast visu, kas atziņu veidā nāk no augstākām pasaulēm, taču nepieciešama arī veselīgas domāšanas griba, kas palīdzēs saprast turpmāko. Tā dvēselē atmodina gaišredzības spēkus.

Terapijas procesā pacients ir ne tikai jāizārstē, bet, respektējot viņa brīvo gribu, jāpalīdz arī garīgi augt. Slimības, sevišķi – ilgstošās, ir mācību gadi, kuros jāapgūst dzīves un dvēseles veidošanas māka.

Antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners atzinis:

“Cilvēks ir triju pasauļu iemītnieks. Ar savu miesu pieder šai pasaulei un ar miesu to arī apjauš. Ar savu dvēseli viņš uzceļ pašpasauli, bet garā tam atklājas vēl cita pasaule, kas ir cildenāka par abām iepriekšminētajām.”

Tikai aplūkojot cilvēku no visām trim pusēm, var iegūt skaidrību par viņa būtību. Organismā darbojas trīs funkcionālas sistēmas. Galvā ir lokalizēta nervu un maņu sistēma, tāpēc tā ir domāšanas un apziņas pamats. Vielmaiņas un locekļu sistēma ir apakšējais cilvēks, kurā norisinās būvējošie un reģenerējošie procesi. Augšējos un apakšējos procesus līdzsvarā notur ritma sistēma, kas lokalizēta krūšu kurvja rajonā un pamatojas uz elpošanas un asinsrites ritmiskajiem procesiem. Tas ir leminiskātes princips, kur iekšējo atrodam ārējā, bet ārējo iekšējā.

Cilvēka miesa ir dabas vielu veidota un pēc ģeometrijas likumiem aizņem noteiktu fiziskās pasaules telpu. Pēc nāves miesa izirst un pārtop par zemes elementu. Ētera ķermenis uztur dzīvību – elpošanu, vielmaiņu, siltuma apmaiņu, augšanu, vairošanos. Tie ir ritmiski procesi, kas norisinās laikā, kad cilvēks dzīvo miesā un viņu var salīdzināt ar augu valsti.

Astrālais (zvaigžņu) ķermenis ir dvēseles mājoklis. Tas piemīt arī dzīvniekiem, taču daudz zemākā līmenī. Cilvēka dvēsele ir viņa iekšējā pasaule. Neviens taču nevar zināt, vai otrs jūt tāpat. Ir daltoniķi, ir kurlmēmie, kas pasauli uztver savdabīgi. Pat vienkāršākās maņas pieder cilvēka iekšējai pasaulei, tādēļ tās jāuzskata par dvēseliskām. Maņām pievienojas iekšējās dzīves dvēseliskās izpausmes – jūtas un ar tām saistītā patika, nepatika, tādējādi cilvēks rada sev otru pasauli.

Maņām un jūtām pievienojas vēl trešais pašizpausmes veids – griba, ar ko indivīds iedarbojas uz pasauli, uzspiež tai savu iekšējo būtību.

Ar garu cilvēkam atklājas augstākā pasaule. Garīgajā valstībā viņš ienāk ar domāšanu, kas ļauj saprast dieviško. Spēja mācīties, brīvā griba ir augstākais Es vai Dieva dzirksts cilvēkā. Tā veidojas viņa būtība, ko pazīstam pēc stājas, gaitas, runas. Cilvēka darbi ir tā iekšējās būtības izpausme.

Dvēsele ar atmiņām saglabā pagājušo, bet ar savu darbību cilvēks veido rītdienu, jo katrs pats savas laimes kalējs.

Gars ir mūžīgs, miesa mirstīga, bet dvēsele noteiktā inkarnācijā uz zemes sasaista garu ar fizisko ķermeni liktenī.

Ir sajūtu, prāta un apziņas dvēsele, un ir garacilvēks, dzīvības gars un pašgars.

Cilvēka augstākais Es aizvien noteiktāk kļūst par miesas un dvēseles valdnieku, kas redzams viņa aurā (ķermenis ir kā mākoņa apņemts). Tā top daudzveidīgāka, krāsām bagātāka un paplašinās.

Antropozofās ārstēšanas metode

Veselība ir nepastāvīgs līdzsvars, kas visu laiku jāuztur. Astrālais ķermenis ir galvenais slimību izcelsmes faktors, bet ētera ķermenis – lielais dziednieks.

Cilvēks ir sabiedriska būtne. Ēdot, elpojot, jūtot, pārdzīvojot cilvēks ir saistīts ar apkārtējās pasaules dabu un kultūru, kas uz viņu iedarbojas tāpat kā dabas procesi. Tikpat daudzveidīga kā šī saikne ir viņa saslimšana un ārstēšanas metodes. Pacientu ārstē ar minerālu, augu un dzīvnieku izcelsmes zālēm. 80% šo zāļu ir homeopātiskie līdzekļi.

Liela nozīme ir arī slimnīcas palātas estētiskajam noformējumam, pacienta rūpīgai kopšanai, garšīgam ēdienam ar galda dziesmu vai lūgšanu pirms maltītes. Radot patīkamu gaisotni, var ievērojami paātrināt atveseļošanās procesu. Interesanta grāmata, saistoša saruna, nomierinoša mūzika liek dvēselei aizmirst savas sāpes.

Augstāko Es ārstēšanās procesā aktivizē vairākos veidos. Daudzas ārstēšanās metodes pamatojas uz ritmu, tāda, piemēram, ir mūzikas terapija.

Dziedinoša ir arī eiritmija – “redzamā runa”. Ritmiskajai masāžai ar ēteriskajām eļļām, dziednieciskajām vannām un ierīvēšanās procedūrām ir labvēlīga ietekme uz vielmaiņas procesiem.

Mākslas terapija (nav svarīgs darba rezultāts, bet process) attīsta un stiprina gribu, iedarbojas uz pacienta domāšanu, jušanu, gribu, līdzsvarojot ķermeņa procesus. Tādējādi sakārtojošie un dziedinošie impulsi iedarbojas uz pacientu, patoloģijas bojātajiem iekšējiem orgāniem un to funkcijām, harmonizējot iekaisuma vai sklerotiskos procesus.

Jau sen ir zināms, cik slimniekam ir svarīgi pārrunāt un uzticēt savas dzīves problēmas. Ja pacients spēj savas likstas atklāt ārstam, mediķis var parādīt ceļu, kā izprast un mainīt savu dzīves veidu. Ārstēšanai nebūs nekādas nozīmes, ja cilvēks nepārvērtēs iesīkstējušos uzskatus. Tad nākamā liksta būs vēl smagāka.

Varbūt pacientam jāatgriežas pie sen aizmirstiem ideāliem un mērķiem? Viduslaiku dziednieks ezoteriķis Paracelzs atzinis, ka „vislabākās zāles ir mīlestība“.

Ārsta vīrišķība un griba, jūtot līdzcietību un mīlestību pret pacientu, divu personību savstarpēja mijiedarbība ļaus izvēlēties pareizo dziedināšanas metodi. Kaut arī mūsdienu medicīnas sasniegumi nav apšaubāmi, aizvien nepielūdzamāk tiek runāts par šīs nozares krīzi, jo saslimstības rādītāji aug, zāles kļūst dārgākas, savukārt tauta cieš.

Tā nav tikai medicīnas problēma, situācija visā pasaulē ir sarežģīta: ekoloģiskās katastrofas, izglītības sistēmas neefektivitāte, terorisms.

Diemžēl mūsdienu cilvēces un dabas mijiedarbībā ir zaudēta saikne ar garīgumu.

Priekšplānā izvirzās eksistenciāli jautājumi – vai cilvēcei izdosies atgūt šo zaudētu saikni un vērst materiālistisko pasaules uzskatu par ideālistisku, turklāt visās dzīves jomās? Vai izdosies apvienot spēkus šī mērķa sasniegšanai?

Antropozofija kā gara zinātne

Eiritmijas un Valdorfpedagoģijas kustības idejiskais tēvs un dibinātājs ir austriešu zinātnieks un filozofs Rūdolfs Šteiners (1861-1925). Savu teoriju, kurā savijušies tehnisko zinātņu pētījumi un atziņas par okultajiem pārdzīvojumiem un meditāciju, viņš nosauca par antropozofiju. Antropozofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnīgot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu visas cilvēka dzīves sfēras, attīstīt cilvēka domas, jūtu pasauli un viņa gribu. Rūdolfs Šteiners antropozofiju ir veidojis kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un Kosmosā).

Viens no antropozofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Šo triju dzīves dimensiju vienotība ir pastāvējusi senajā pasaulē, un tādu to nosaka arī antropozofija. Ar Rūdolfa Šteinera palīdzību antropozofiskās idejas ir iedzīvinātas izglītībā (Valdorfpedagoģijā), medicīnā, biznesā, arhitektūrā, mākslā, reliģijā un lauksaimniecībā (biodinamiskajā lauksaimniecībā). Antropozofija kā gara zinātne ar ezoteriskām zināšanām palīdz cilvēka praktiskajā (eksoteriskajā) dzīvē.

Antropozofijas dibinātāja Rūdolfa Šteinera jaunībā Rietumu pasaulē valdošais materiālisms noliedza ne tikai tradicionālās kristīgās patiesības, bet arī jebkuru empīriskās pasaules dievišķās atklāsmes vai aktivitātes iespēju.

Šai laikā pirmos panākumus guva Č. Darvina darbs The Origin of Species (Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā), savukārt K. Markss bez hipotētiskiem dievišķās providences plāniem proponēja šķietami pārliecinošu cilvēces vēstures skaidrojumu.

Filozofu un zinātnieku vidū radās arvien vairāk Ogista Konta pozitīvisma filozofijas piekritēju.

Būdams apveltīts ar spēju apjaust garīgās pasaules eksistenci jau no agras bērnības, R. Šteiners nevarēja pievienoties sava laika materiālismam un agnosticismam. Viņš zināja, ka šī redzamā pasaule nav visa realitāte. Taču ar to viņam nepietika. Šteinera problēmai bija citāds raksturs. No brīža, kad viņš atklāja, ka pārējie cilvēki nespēj dalīties viņa garīgajā vīzijā, viņš būtu varējis uzskatīt par savu uzdevumu vienkārši publiski izplatīt savu gara pasaules redzējumu. Tādā gadījumā cilvēki varētu Šteinera vīzijas pieņemt (tām noticēt) vai noraidīt. Šādu ceļu bija izvēlējušies tādi slaveni gaišreģi kā Jēkabs Bēme un Emānuels Svēdenborgs – pamatojoties uz savu garīgo pieredzi, viņi sacerēja darbus un darīja tos zināmus publikai.

R. Šteinera uzdevums bija grūtāks un sarežģītāks. Secinājis, ka cilvēka domāšana ir ne vien fizisks smadzeņu process, bet arī jutekliska garīga aktivitāte, kad smadzenes tiek izmantotas kā instruments, viņš nolēma runāt par savu garīgo pieredzi, ietērpjot to jēdzieniskā formā, kas būtu pieejama arī citiem aktīvā domāšanā iesaistītiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņš ilgu laiku bija pazīstams tikai kā filozofs, tāpēc cilvēki, kas sekoja viņa darbiem šai laukā, kā arī viņa publikācijām par Gēti, vēl nevarēja nojaust, ka aiz šiem filozofiskajiem traktātiem slēpjas personiska garīga pieredze. Tikai vēlāk – runājot kā teozofs vai atropozofs – viņš varēja “atzīties”, ka tas, kas dara iespējamu cilvēka “Es” (augstākās patības) aktivitāti, ir cilvēkā mītošā Kristus impulss.

Tādējādi R. Šteinera dzīvi var iedalīt divos posmos — filozofiskajā posmā (līdz 1900. gadam), kas kulminēja darbā Conception of the World and Life in the Nineteenth Century (Pasaules un dzīves uztvere deviņpadsmitajā gadsimtā), un teozofiskajā un atropozofiskajā posmā, kurā viņš lielāko daļu savu grāmatu un lekciju veltīja garīgo pasauļu pieredzes aprakstam.

R. Šteiners bieži un detalizēti runā par t.s. “mistēriju atziņām vai zināšanām” vai par “mistēriju centros” paslēptām zināšanu krātuvēm, kas nāk no seniem laikiem, kad visi cilvēki, būdami gaišredzīgi, spēja redzēt lietas un notikumus gara pasaulē. Arvien labāk izprotot ārējās (materiālās) pasaules apveidus, cilvēki pakāpeniski zaudēja šo sākotnējo spēju un zemes dzīve viņiem sāka likties reālāka par gara pasauli. Par šādu attīstību bija laikus informēti daži cilvēces garīgie līderi, kas darīja iespējamo, lai, izzūdot tiešajai vīzijai, nepazustu jebkādas zināšanas par garīgo sfēru. Šīs zināšanas tika uzglabātas “Mistēriju centros”.

Mistēriju centri pastāvēja gandrīz visās tautās, lai gan kristīgās ēras sākumā tie jau bija sākuši pagrimt – kļuva dekadenti. Senā viedība pamazām izmira vai tika sakropļota, tās vietā nestājās jaunas vērtības. Vairāk nekā veselu gadu tūkstoti pēc Kristus dzimšanas cilvēkiem bija jāpārtiek no kristīgo patiesību kontemplācijas, tās īsti nesaprotot. Šis “ticības laikmets” turpinājās līdz pat vēlajiem viduslaikiem, kad paši cilvēki sāka justies atbildīgi par savu nākotni un Zemes evolūciju.

Dievišķie spēki no paša sākuma ir gribējuši, lai cilvēks būtu brīvs, bet tam bija jānotiek pakāpeniski – soli pa solim. Ja cilvēks būtu ticis apveltīts ar zinātniskas izpētes spēju priekšlaicīgi, viņš nebūtu pratis to pareizi lietot. Faktiski – tas vēl nav noticis pat mūsdienās. Taču patlaban jau ir iespējams iemācīties un ar atbildību lietot zinātniskajos atklājumos paslēptos spēkus. Augstākajām būtnēm, kas pārrauga cilvēka evolūciju, šai ziņā bija jāuzņemas risks – bija jārēķinās ar iespēju, ka cilvēks, savtīgi izmantojot viņam piešķirto autonomiju, nesasniegs savas dzīves pēdējo mērķi. Šis risks tomēr bija jāuzņemas, lai cilvēkam dotu iespēju kļūt par brīvu, unikālu radību visā universā – kā tas bija plānots “no pirmsākumiem”.

R. Šteiners vienmēr ir uzsvēris domu par cilvēka brīvību un atbildīgumu un no tā izrietošo nepieciešamību zaudēt jebkādu garīgās pasaules apjautu.

Tāpat kā pasaulē ir nepieciešams ļaunums, lai cilvēks varētu brīvi izvēlēties labo, tā arī viņam jāspēj noliegt dievišķo spēku eksistence, lai viņš pats varētu noticēt savai brīvībai – spējai rīkoties neatkarīgi no augstāko būtņu gribas. Lai varētu izvēlēties sekot gaismai, ir jābūt tumsai. R. Šteiners arī mācīja, ka cilvēka garīgie “palīgi” nebūt nav nolēmuši viņu atstāt pilnīgi vienu cīņā par gaismas uzvaru. Taču arī tādā gadījumā šiem “palīgiem” ir jārespektē cilvēka brīvība – nekādā gadījumā nedrīkst darīt kaut ko tādu, kas pēdējā analīzē nāktu pašam par labu.

Laikā, kad ticību garam bija aizstājusi visa materiālā pielūgsme, R. Šteiners piedāvāja jaunu garīgās pasaules izziņas pieeju. Lai arī cik efektīvas un atbilstošas agrāko laiku dvēseles vajadzībām bija vecās reliģijas, tās vairs nebija iespējams atdzīvināt. Arī cilvēku vairs nevarēja “iesviest” okultā veidā seno mistēriju atziņās. Pie šīm atziņām tagad bija jānonāk, izmantojot paša cilvēka domāšanas un spriešanas spējas.

Cilvēks ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, kurā viņš izjūt vajadzību pēc šīm atziņām un vēlas tās meklēt. Pēc R. Šteinera uzskatiem, dievišķie spēki tiešām gribēja, lai cilvēkam šīs atziņas būtu, tādējādi izpildot savu pienākumu pret Zemi un dzīvnieku pasauli, tajā pašā laikā dodot dievišķajām būtnēm kaut ko tādu, ko tikai viņš var dot, – savu mīlestību.

R. Šteiners bija pārliecināts, ka materiālā pasaule nekādā ziņā neveido visu realitāti.

Vēl vairāk: materiālo pasauli nav iespējams saprast, nerespektējot vai neatsaucoties uz neredzamo nemateriālo pasauli. Neredzamā pasaule ir eksistējusi pirms materiālās pasaules, un tas, ko mēs dēvējam par matēriju, ir relatīvi vēls evolūcijas rezultāts. Neredzamā pasaule turpinās pastāvēt arī tad, kad tās materiālās sastāvdaļas būs zudušas vai gājušas bojā.