Bērnībā ļoti smagi slimoju ar bronhiālo astmu, bieži nonācu reanimācijā, taču klīnisko nāvi konstatēja trīsreiz. Pirmoreiz to piedzīvoju, mācoties 5. klasē. Pusgadu gulēju reanimācijā, ārsti mātei teica, lai nelolo ilūzijas, zāles nelīdz, tāpēc drīz es miršot. Patlaban domāju, Dievs ir tas, kas lemj, kurš dzīvos un kurš – nē, nevis ārsti. Slimnīcā esot, redzēju, kā man blakus nomira bērni pēc smagām lēkmēm. Trakākais, kas tādos brīžos pārņem, ir bailes. Vēl tagad atceros vienu meiteni Ilzi, ar kuru blakus gulējām reanimācijā. Tajā naktī mirstot viņa sāka drausmīgi bļaut. Es viņai teicu – nekliedz, no tā būs tikai sliktāk. To jau biju pieredzējusi: kad sākas nenormāla bļaušana, otrā rītā cilvēks ir miris... Man šķiet, ka bailes no nāves sekmē cilvēka ātrāku aiziešanu. Jo tu bļauj, esi sasprindzināts un neļauj sev palīdzēt. Man parasti tādos brīžos iestājās gluži cita reakcija – kļuvu mierīga. Kad „atslēdzos”, sajūta bija ļoti laba – visapkārt gaisma, ir silti, tu ieej mierā. Katrreiz redzēju ko citu, tuneli ar spilgtu gaismu galā gan tikai vienreiz. Tajā brīdī baiļu no nāves nav, un arī patlaban mani tā nebiedē. Zinu, nāve ir pāriešana citā stadijā.
Klīniskās nāves man nāca kā mācība, lai varu palīdzēt citiem. Kad man palika 18, sev pateicu, invalīde nebūšu. Tagad zinu, ka viss ir mūsu galvās. Tāpēc svarīgi ir saprast, ko tu gribi. Slimniekiem varu dot ticību saviem spēkiem, jo pēc būtības neviens ārsts otra vietā neko izdarīt nevar. Parasti pacienti, kuriem konstatēts vēzis, saka: „Bet es taču varu nomirt jau rīt”. Tad parasti atbildu: „Es arī varu nomirt rīt! Neviens no mums nezina, kad ar mums tas notiks.” Tāpēc svarīgi dzīvot apzināti. Un gatavoties nomiršanai – lai dzīvi godam pavadītu un no tās aizietu ar apziņu, ka esi izdarījis maksimālo. Bieži pacientiem prasu, uz kurieni viņi skrien. Grib ātrāk to koka mētelīti piemērīt? Man atbild: „Ir studijas, kredīts, mazs bērns, darbs, nevaru atļauties slimot.” Taču tas nav normāli, ja visu mūžu tikai skrien, vajadzīgs laiks lai atpūstos, padomātu. Ja savu organismu ar zālēm gadiem apmānīsi, bet turpināsi skriet, nav jābrīnās, ka tas reaģēs ar vēža rašanos.