Drudzis vai augsta ķermeņa temperatūra?
Kāda ir Normāla ķermeņa t? Kas uztur cilvēka ķermeņa temperatūru augstāku kā ārējā vidē? No kurienes šis siltums nāk? Kas to kurina? Kādas un uz ko ir temperatūras reakcijas? Kā ir attīstījusies un mainījusies attieksme pret temperatūru pēdējo trīsdesmit gadu laikā? Kāpēc mēs šodien visu vēlamies nosist, nogalināt? Arī temperatūru. Kāpēc šodien tik dramatiski pieaug saslimšana ar vēzi un autoimūnām slimībām? Vai var atrast kopsakarības?
Lai atbildētu uz šiem un vēl daudziem jautājumiem, kas rodas katru dienu pacientu pieņemšanā, nolēmu apskatīt temperatūras nozīmi no dažādām pusēm. Manu uzmanību temperatūras un iekaisuma reakcijai pievērsa tas, ka 99 % cilvēku, kas saslimuši ar vēzi, vienmēr brīnās, sakot:
„Kā man var būt vēzis, ja es esmu tik vesels, ka apmēram desmit gadus man nav bijušas nekādas saaukstēšanās slimības un augstas temperatūras?”
Te jau pati par sevi rodas atbilde, ka augstas t-as epizožu neesamība nenozīmē veselīgu organisma stāvokli, jo tajā var attīstīties vēzis.
To, ka temperatūrai cilvēka veselībā ir visvarīgākā loma jau no sen seniem laikiem, pierāda tas, ka jau 1030. gadā Persiešu zinātnieks Abd Allāh ibn Sīnā latīniski - Avicenna, teica:
„Iedodiet man līdzekli, kas paaugstina ķermeņa temperatūru un es izārstēšu visas slimības”.
Avicennas Medicīnas kanons kalpoja par mācību līdzekli universitātēs līdz 1650. gadam.
Normāla cilvēka ķermeņa temperatūra ir no 35.9 līdz 37,5 Celsija grādiem.
Katram cilvēkam tā ir individuāla. Galvenais ir temperatūras līkne vai t diennakts ritms. Līknei, jābūt vienmērīgai – zig-zag veidā. Veselam cilvēkam T jāsvārstās no 0,5 līdz 1 C grāda robežās (no rīta zemākai un vakarā ap pieciem sešiem visaugstākai). Pie pataloģijas – mainās ritms, var būt, ka pēcpusdienas t° nekāpj pietiekoši, bet ritms saglabājas vai ir taisna līkne (kas ir jau bīstami), var būt, ka ir haoss, kas nav saistīts ar d/n ritmu – parasti audzēja vēlīnajās stadijās. Nav labi, ja t° līkne ir taisna vai, ja rīta t° ir augstāka un vakara – zemāka. Temperatūras līknei ir jābūt ritmiskai. Jāatceras, ka sievietēm ovulācijas laikā t° ir paaugstināta.
Pie dažādām infekcijām t līknes atšķirās. Tā agrāk noteica, kāda infekcija ir cilvēkam un kad sākas izveseļošanās – atkarībā no temperatūras līknes (kādreiz slimnīcās pacienta gultas galā vienmēr bija lapa ar temperatūras līkni).
Cilvēka ķermenī temperatūra ir diferencēta, tas nozīmē, to, ka katrā orgānā tā ir savādākā, atkarībā no procesiem, kas tur notiek. Piemēram plaušās ir viszemākā temp 35.5 C, salīdzinot, piemēram aknā ir pie 40 C (krievu valodā vārds akna ir cēlies no vārda Peč – krāsns). Kad pie plaušu karsoņa cilvēkam ir augsta ķermeņa t, tad histoloģiski t.i. šūnu līmenī plaušās iekaisums tiek iedalīts un nosaukts – baltā un sarkanā hepatizācijas stadija. Tas nozīmē, ka pie karsoņa plaušu audi kļūst līdzīgi aknu audiem un procesi norit līdzīgi kā aknā, bet kas normālā stāvoklī tur nav raksturīgi.
Ar šo tikai gribēju vērst uzmanību uz to, ka cilvēka organisms ir ļoti sarežģīta pašregulējoša sistēma, kas paceļot vai samazinot savu iekšējo siltumu regulē un izmaina šūnu darbību, dažādās situācijās. Un to, kā tas tiek vadīts – tas vēl līdz šim laikam līdz galam nav izpētīts.
Ar ko ir saistīts ķermeņa siltums?
Kā mēs nosakām, kad cilvēks ir nomiris - nedzīvs, tad, kad iztrūkst elpošana (ir izdarīta pēdējā izelpa, kārdeiz teica „izlaida garu” – pretēji pie dzimšanas notiek pirmā ieelpa) un strauji pazūd ķermeņa siltums. Tātad temperatūrai ir vistiešakā saistība ar garīgo dzīvības substanci, cilvēkā un dabā.
Hipotalams
Ķermeņa temperatūru kontrolē smadzeņu daļa, ko sauc par Hipotalamu, kas atrodas zem Talama virs smadzenītēm. Tas ir rieksta lielumā un satur mazus kodoliņus, kas pilda dažādas funkcijas. Viena no svarīgākajām funkcijām ir saistīta ar nervu sistēmas saikni ar endokrīno sistēmu caur Hipofīzi. Tas atbild par vielu maiņu, metabolismu un autonomās nervu sistēmas darbību. Tas sintezē un izdala neirohormonus, kas saucās atbrīvojošie hormoni, kas hipofīzē palielina vai samazina hormonu sekrēciju.
Hipotalams kontrolē: ķermeņa temperatūru, bada – sāta sajūtu, slāpes, svarīgus dzimumuzvedības instiktus, kā arī noguruma, miega un cirkadiānos diennakts ritmus. Līdz ar to tas koordinē daudzus hormonālos un uzvedības diennakts ritmus – tas ir svarīgs homeostātisks mehānisms, kā arī cilvēka uzvedības faktors.
Hipotalāmam ir jāatbild (jāreaģē) uz daudziem iekšējiem un ārējiem kairinātājiem (signāliem), jo ir saistīts ar daudzām Centrālas nervu sistēmas daļām , ieskaitot smadzeņu stumbra retikulāro formāciju, autonomo jeb veģetatīvo nervu sistēmu, limbisko nervu sistēmu.
Hipotalams reaģē un atsaucās uz:
- gaismu (dienas garumu un gaismas periodu, lai regulētu cirkadiānos un sezonas ritmus);
- smaržām (caur ožas receptoriem, ieskaitot feromonus – ietekmē fertilitātes funkcijas, sievietes menstruālo ciklu, partnera izvēli-loma cilvēka smaržai, seksuālo orientāciju, dzimumhormonu izdali);
- steroīdiem hormoniem (ieskaitot dzimumhormonus un virsnieru hormonus, heteroseksuāliem vīriešiem un homoseksuālām sievietēm hipotalams atbild uz estrogēnu kairinājumu, bet heteroseksuālām sievietēm un homoseksuāliem vīriešiem hipotalams reaģē uz testosteronu, tāpēc pie pārsalšanas dažkart paglābj sekss);
- pa nervu ceļiem saņem impulsus no sirds, kuņģa, dzimumorgāniem;
- tieši to ietekmē no asinīm nākoši impulsi: leptīni, angiotenzīns, insulīns, hipofīzes hormoni, citokīni, glikozes koncentrācija plazmā, osmolaritāte utt.;
- stress!;
- mikroorganismu invāziju – hipotalams paaugstina ķermeņa temperatūru, lai ierobežotu mikroorganismu attīstību!
- uzvedību – aizsargreakcijas – agresivitāte, pasivitāte
Pirogēnās vielas, jeb vielas, kas izsauc hipotalāma reakciju ar paaugstinātu temperatūru. Tās izdalās pie:
- Infekcijām – vīrusu (gripa), kuņģa-zarnu trakta; plaušu, ausu, ādas, urīnpūšļa, kakla, nieru infekcijām;
- iekaisuma procesiem;
- zāļu narkotisko līdzekļu blakus efektiem;
- vēža;
- vakcinācijas.
citi drudža iemesli:
- asins receklis vai plaušu asinsvada nosprostojums
- autoimūnās slimības – sarkanā vilkēde, reimatiskais artrīts uc.
- homonu traucējumi – hipertireoze (palielināta vairogdziedzera darbība);
- nelegālās narkotikas –palielina siltuma ražošanu – amfetamīns, kokaīns.
Temperatūru ir vieglāk izmērīt, nekā atrast cēloni, kas to izsauc. Ārstam ir jāiztaujā pacients par simptomiem, zālēm, slimībām utt., ceļošanu uz Āfriku piem: Malārija. Vai ērču kodumiem - Laima slimība. Dažkārt ārsts tiek konfrontēts, kad t 38 C ilgst vairākas nedēļas, bez iespējamā cēloņa atrašanas. Temperatūras paaugstināšanās nav bīstama, bet ir bīstama hipertermija vai ķermeņa pārkaršana, kas var iet kopā ar augstu temp, karstuma dūrienu (pārkaršanu saulē), dažādu medikamentu vai narkotisko līdzekļu lietošanas sekām vai insultu. Ja ir hipertermija, ķermenis vairs nespēj kontrolēt ķermeņa t.
Hipotalāms darbojas kā sava veida termostats organismā, tas notur vēlamo temperatūru ķermenī un stimulē siltuma ražošanu un saglabāšanu – paaugstinot asiņu temperatūru vai samazinot to ar svīšanu, asinsvadu paplašināšanos. Visi drudži ir saistīti ar izmaiņām hipotalamā.
Paaugstināta ķermeņa temperatūra kāda cita iemesla pēc tiek saukta par hipertermiju jeb pārkaršanu. Reti, bet tiešs hipotalāma bojājums (no insulta vai audzēja) rada drudzi – to sauc par hipotalāmisko drudzi, tomēr biežāk šādi bojājumi izraisa ļoti zemu ķermeņa t.
Varētu vēl daudz rakstīt par hipotalamu, bet tas bija svarīgākais, lai apmēram nojaustu ar ko tas mazais dziedzeris mūsos nodarbojas.
Polārais process
Lai runātu par drudzi, jārunā par polāro procesu, kas notiek organismā – tas ir sklerozes process. Tie tāpat iekļaujas šajos procesos:
karstums <------> aukstums
jaunība <------> vecums
uzbūvējošie <------> noārdošie
miegs <------> nomods
Mēs varam redzēt, ka iekaisuma procesi pārsvarā saistās ar jaunību vai pirmo dzīves pusi, salīdzinājumā sklerotiskās slimības – sacietēšana, mineralizācija ir vecumā.
Var teikt, ka pēdējos gados ir notikusi šo procesu pārbīde un katrs var iedomāties vienu iemeslu tam saistībā ar noteiktām medicīniskām terapijām.
Piemēram: Vieni ilgu laiku uzskata, ka augsta temperatūra bērnu slimībās ir labvēlīga un veselīga ķermeņa reakcija. Tie zina, ka šie procesi aktivē un stiprina bērna aizsargspējas. Šodien citi ķerās pie t mazinošiem līdzekļiem pārāk agri, ja vien bērna slimība netiek nogalināta pilnīgi jau no paša sākuma ar potēšanu. Nav idejas, kāpēc bērni tiek nomākti? Tomēr daudzas pieredzes liecina, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar šodienas vēža saslimšanas biežumu.
Lai arī cik pateicīgi mēs esam par antibiotiķiem un par iespēju lietot tos individuālā ceļā, palīdzot atsevišķos gadījumos, tomēr mums jāsargājas pielietot tos pārāk ātri.
Iekaisuma procesā katrs var novērot un pieredzēt kā cilvēka četru locekļu sadarbībā slimība tiek vesta cauri harmoniskai mijiedarbībai. Šajā ceļā individualitāte tiek nedaudz uz priekšu savā attīstībā. Vecāki var novērot šīs izmaiņas savos bērnos pēc bērnu slimību pārslimošanas.
Siltums (calor), sāpes (dolor), pietūkums (tumos) un apsārtums (rubor) ir četras iekaisuma atšķirības pazīmes kopš neatminamiem laikiem.
Ego strādā siltumā, sāpes ir astrālā ķermeņa ekspresija, pietūkums ir ēterisko jeb dzīvības spēku izpausme un apsārtums attiecas uz fizisko ķermeni.
Iekaisuma process normālā darbībā ir kontrastejošs attēls sklerozei un ir ļoti atšķirīgs no tiem pie pārmērīgas iekaisuma reakcijas. Pie pēdējās dominē audu un šūnu nāve un degradācija (sabrukšana). Šādi procesi daudz maz normāli ir novecošanās procesos. Šodien šādas slimības gaitas norise pieaug agrīnā vecuma bērniem caur neapdomīgu terapiju, piemēram dodot bērniem sintētisko vitamīnu D rahīta profilaksei. Tā lietošana izsauc pāragru (priekšlaicīgu) kaulu pārkaulošanos (sacietēšanu) un sklerozi.
Pataloģisks jeb uz slimību vedošs process vienmēr ir dabīgo procesu pārvietošanas vai nomākšanas vai pastiprināšanas sekas.