Liktens izvēlēta ārste

Tavs ārsts (intervē Kaija Zemberga)

Ģimenes ārste un antroposofe Gita Gaņģe bērnībā smagi slimoja, piedzīvoja trīs klīniskās nāves. Ārstu verdikts bija strikts: tu būsi invalīde un nav citas izvēles. Meitene sadedzināja visu, kas atgādināja par slimību un nolēma meklēt jaunas iespējas.

Par to, kas esat šodien, lielā mērā jāpateicas grūtai pieredzei, ko piedzīvojāt bērnībā.

– Mana bērnība pagāja slimnīcā vai sanatorijā. No piecu gadu vecuma mocījos ar smagu astmu, plaušu karsoņiem, pleirītu, alerģijām. Vairākas reizes pēc smagas astas lēkmes nonācu komā un pamodos pēc pāris dienām. Piedzīvoju trīs klīniskās nāves. Kad biju vecāka, atcerējos sajūtas, ko izjutu komā. Braucu ātrās palīdzības mašīnā, eju prom, bet man paliek žēl mammas un es sāku raudāt. Sajutusi savas siltās asaras un aukstās miesas, atgriežos. Kopš bērnības es sapratu, ka pats svarīgākais atveseļošanās procesā ir nevis aparatūra, zāles, bet cilvēks, mediķis, kas ir blakus, viņa attieksme. Grūtākajā brīdī slimnīcā, kad es jau gāju prom, es kā bērns atceros māsiņu, kas nāca pie manis ik pēc piecām minūtēm un kā enģelis smaidot prasīja, kā man iet.

Viens antroposofs man stāstīja, ka stirpi slimo tie bērni, kuru dvēselīte nevar sarast ar ķermeni.

– Antroposofi man skaidroja, ka mana dvēsele ir liela, pieredzējusi, un tai bijis grūti ienākt pasaulē. Tāpēc tā vairākas reizes gāja prom un nāca atpakaļ. Analizējot savu biogrāfiju, esmu secinājusi, ka tas, kam esmu izgājusi cauri bērnībā un savā dzīvē, man ir daudz palīdzējis ārstes darbā. Slimība nav fatāla nelaime. Tā ir attīstība. Ja es nebūtu slimojusi, nebūtu izdarījusi to, kas man bija jāizdara. Bērnībā es biju slimnīcas inventārs. 5. klasē pusgadu pavadīju klīnikā, pirms tam pēc klīniskās nāves vēl ilgi biju gulēju reanimācijā. Es zināju no galvas diagnozes, zāļu anotācijas, mikstūru sastāvdaļas. Palīdzēju māsiņām sadalīt medikamentus pacientiem, iemācījos špricēt. Medicīnā esmu no bērnības, tāpēc man bija ļoti viegli mācīties Medicīnas skolā un intitūtā. Līdz ar to varu novērot zināmas likumsakarības kā attīstās medicīna. Jaunas zāles pieņemu ar piesardzību. Brīnumzāļu nav. Medikamenti palīdz nomākt slimības simptomus un padarīt slimību hroniski vadāmu. Cilvēks var izveseļoties vai sadzīvot ar savu slimību, ja ir aktīvs un strādā ar sevi.

Vai arī šo atziņu pārbaudījāt uz savas ādas?

– Piecpadsmit gadu vecumā man pateica, ka es būšu invalīde uz mūžu, man būs jādzer stipras zāles, un nav citu iespēju. Ārsti ieteica kārtot invaliditātes grupa. Tas neietilpa manas dzīves plānā un es sadedzināju biezo slimības karti ar slimnīcas izrakstiem un ārstēšanas rekomendācijām. Es vēlējos būt tik vesela, lai varētu mācīties un strādāt un palīdzēt citiem. Pastāv uzskats ka, tuvojoties piecdesmit gadiem, jākļūst slimākiem, jāveic nezin kas, lai saglabātu veselību. Es ar katru gadu jūtos arvien labāk. Lai to panāktu, es ļoti daudz strādāju ar sevi. Visu mūžu esmu sevi stingri ierobežojusi. Agri cēlos, gāju aukstā dušā, nodarbojos ar jogu, vingroju, ievēroju diētu. Gaļu neēdu no sešpadsmit gadu vecuma, kad, mācoties Medicīnas skolā, noskatījos, kā ārsts veic sekciju. Jauns vīrietis bija miris ar plaušu vēzi, un dakteris mums, dažām meitenēm, kā uz paplātes pasniedza viņa orgānus. Grieza plaušas, aknas, smadzenes, un rādīja metastāzes aknās, smadzenēs, melnus putekļus uz plaušām, kas radušies no pīpēšamas. Biju vēl bērns. Atnācu mājās un sapratu, ka gaļu vairs neēdīšu. Vasarā es varu pārtikt tikai no augļiem un ogām. Tadag pēdējos gadus mazliet sāku slinkot, jo ja ir labi, tad jau tas laikam mums visiem cilvēkiem raksturīgs, ka vairāk nekas nav jādara.

Es neuzbāžos pacientiem ar savu pieredzi, jo citi nevar to paņemt kā recepti. Pacients man saka: no Lietuvas atbraucis cilvēks, kas bijis klīniskā nāvē, sevi ir izdziedinājis un ar savu metodi palīdzēs citiem. Katram cilvēkam ir savs liktenis, savs ceļš ejams. Nav divu vienādu cilvēku un nav divu identiski vienādu ārstēšanas plānu. Es pacientus dalu divās daļās. Vieni, kas grib ārstēties. Viņi iet regulāri pie ārsta, dzer zāles, vitamīnus, bieži veic visādus izmeklējumus, meklē slimības aizmetņus, vainas. Otri atrod veidu – savu ceļu, kā tikt galā vai kā sadzīvot ar hronisku slimību. Otrie dzīvi ņem savās rokās, paši uzņemās atbildību par to, kas noticis un bieži vien izveseļojas. Pacienti bieži atnāk un saka man ir tāda un tāda slimība, ko jūs variet darīt, lai es izveseļotos. Es saku, ka es neko nevaru darīt viņa vietā. Tā ir viņa slimība. Varu tikai dalīties ar to, kā es redzu ceļu, kā viņš varētu atveseļoties. Es vienmēr esmu strādāju vairākos darbos, bet slimības lapu esmu ņēmusi tikai trīs reizes. Es neesmu pilnīgi vesela, bet nelietoju stipras hormonālās zāles, man nav kabatā pūšamā baloniņa. Lietoju tikai antropozofās zāles, dažreiz, kad spēcīgi saaukstējos, man ir nepieciešami hormonālie pūšamie līdzekļi. Es zinu, kas man jāēd, kā jādzīvo, kā jāreaģē uz notikumiem lai es nesaslimtu. Piemēram, ja cilvēks ticis galā ar alkoholismu, viņš ir vesels , bet viņš vienmēr zinās, ka nevar lietot alkoholu. Slimība rodas no cilvēka dzīvesveida, no tā, ko viņš dara, kā uzvedas, kā reaģē dažādās dzīves situācijās. Ja tu zini, kas tev ir jādara, lai nesaslimtu, kļūsti pats par savas dzīves menedžeri. Viens pacients man lūdza, lai iedotu instrukciju, kā viņam jādzīvo, cik reizes gadā un kādas analīzes jānodod, kādas zāles jādzer, lai viņš būtu vesels un laimīgs. Tas ir kā izsniegt veļasmašīnas intrukciju. Cilvēkam tādas kopējas instrukcijas nav. Katram pašam, novērojot sevi jāizstrādā šāda instrukcija – cik ilgi gulēt, cik daudz un ko ēst, dzert, strādāt, atpūsties, lai uzturētu labsajūtā savu fizisko ķermeni.

Jūsu raksturs prasa pastāvīgas pārmaiņas – esat strādājusi AIDS profilakses centrā, vadījusi Cilmes šūnu banku, bet palikusi uzticīga ārstes praksei.

– normālā skolā prakstiski neesmu mācījusies, bija slimnīcu, sanatoriju skolu skolotāji...esmu pateicīga šiem skolotājiem par viņu iejūtīgi smalko darbu, jo stājoties Medicīnas skolā un Medicīnas institūtā, man pietika izlasīt fizikas, ķīmijas, bioloģijas rokasgrāmatu un eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Es vienmēr esmu strādājusi vairākos darbos. Nekad neesmu baidījusies no grūtībām. Lai palīdzētu mammai nodrošināt ģimeni, sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par sanitāri Gaiļezera slimīcā ķirurģiskajā nodaļā. Es labi mācījos, Medicīnas skolu absolvēju ar sarkano diplomu un vienīgajai ļāva strādāt trešajā kursā par māsiņu ginekoloģijas nodaļā. Tas, ko es tur redzēju, mani ievirzīja strādāt AIDS profilakses centrā. Pirmo reizi asistējot pie aborta, noģību. Vienu nakti iestājās meitene manā vecumā, kas, būdama septītajā mēnesī, centās pārtraukt grūtniecību. Man bija jātur spogulis un divas stundas jāskatās, kā ārste sadala un izņem mirušu bērniņu. Toreiz narkozi nelietoja, un daktere bija tik cietsirdīga, ka viņai par sodu pat novokoīnu neinjicēja. Meitene neizdvesa nevienu skaņu. Izvilka bērna kājiņu un rādīja – redz, ko tu esi nogalinājusi. Viņas vīrietim bija gonoreja. Pēc redzētā uzskatīju, ka jaunieši ir jāizglīto, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvajām slimībām. Absolvējusi Medicīnas akadēmiju, aizgāju uz AIDS profilakses centru un pieteicos brīvprātīgi lasīt skolās lekcijas par seksuālo veselību. Visu dzīvi esmu bijusi ideāliste. Mani paņēma darbā AIDS profilakses centrā. Paralēli strādāju par dežūrārsti Veselības centrā 4 un rezidentūrā mācījos par ģimeni ārsti. Kad sāku strādāt AIDS profilakses centrā, valstī bija tikai pieci AIDS/HIV pacienti. Tika atvēlēti līdzekļi jauniešu izglītošanai. Rakstīju projektus un lasīju lekcijas skolu jauniešiem, policijas un tiesu darbiniekiem, notiesātajiem. Man bija daudz ideju un es tās visas īstenoju. Agrāk policisti pēc avārijas ņēma cilvēkus ar kailām rokām, nedomājot, ka viņi var būt inficēti ar B un C hepatītu, HIV/ AIDS, sifilisu. Pirms lekcijas policisti smējās, vai esam tikai atveduši prezervatīvus. Pēc nodarbībām viņi saprata, cik svarīgi ir vilkt cimdus un ievērot citus profilakses mērus, piemēram elpinot cietušos. Bija arī kuriozi. Reizēm, kad stādījos priekšā un devu roku sveicienam, cilvēks to noslēpa aiz muguras. Daži AIDS profilakses cetra durvis attaisīja ar elkoni...

AIDS profilakses centrā nostrādāju desmit gadus. Man raksturīgi: kad esmu visu apguvusi, man kļūst garlaicīgi un man vajag kaut ko jaunu. Biju viena ar diviem bērniem, mammai atteicās nieres un man viņa bija jāved regulāri uz slimnīcu pieslēgt pie nieru dialīzes aparāta. Es vēlējos turpināt strādāt par ārsti, bet sapratu, ka ar ārstes algu nenodrošināšu ģimeni un nevarēšu palīdzēt mammai. Bija arī kredīts par dzīvokli. Kursabiedri strādāja farmācijas firmās, bet mēģināju meklēt kaut ko citu. Ieraudzīju sludinājumu, kurā meklēja darbinieku cilmes šūnu bankas izveidei. Literatūrā sāku meklēt, kas ir nabas saites cilmes šūnas. Sajutu, ka cilmes šūnu pielietošana slimību ārstēšanā ir kaut progresīvs un to vajadzētu attīstīt. Ieguldīju milzīgu darbu cilmes šūnu bankas izveidē, sabiedrības un mediķu informēšanā. Strādāju tā it kā tas būtu mans privātais uzņēmums, bet sākās krīze, cilvēki aizbrauca no valsts, daudzi bija parādā par šūnu uzglabāšanu un mani atlaida no darba. Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien – viss gāja uz to, ka man ir jāveido ģimenes ārstes prakse. Strādājot cilmes šūnu bankā, biju sākusi mācīties antroposofiju.

Viss, kam ķērāties klāt, gāja no rokas, bet personīgās dzīves laiva sašūpojās.

– Man bija jābrauc komandējumā, un es palūdzu, lai vīrs ar mašīnu izpalīdz draudzenei, kurai no ārzemēm bija atbraucis onkulis. Viņai mašīnas nebija. Kad atbraucu no ārzemēm, vīrs bija kļuvis svešs cilvēks. Mēs bijām labākās draudzenes... Bija smagi, pārdzīvoju, katru dienu darbā kolēģei raudāju uz pleca. Bija sāpīgi, bet pēc pāris gadiem tiku galā. Dēlam bija tikai gadiņš, meitai – septiņi gadi. Četrus gadus vēl nodzīvojām kopā. Kad biju izlēmusi aiziet no vīra, konsultējos ar astrologu Andri Raču, lai saprastu, kā šķiršanās ietekmēs manu dzīvi.

Vai ārstam pieklājas apmeklēt astrologu?

– Es uzskatu, ka katram cilvēkam jāzina savs dzimšanas horoskops, lai saprastu savas stiprās un vājās puses, lai zinātu, kādas īpašības palīdz, kādas tev traucē un saprastu, ar ko tev jāstrādā dzīves laikā. Svarīgāks par dzimšanas horoskopu ir nāves horoskops, kas parāda, kā tu esi strādājis ar sevi. Mani pacienti dažreiz jautā: dakter, vai es nenomiršu? Protams, ka mēs visi nomirsim, citas izejas no šīs pasaules nav. Svarīgi ir kā tu aizej no dzīves – vai ar pilvērtīgu apziņu, ka esi nodzīvojis labu darbīgu mūžu, vai vainojot kādu savās nelaimēs un dzīves likstās. Ja cilvēki vairāk domātu par sevi un par to, ko viņi dara gatavojoties šaj pēdējai stundiņai, tad būtu mazāk ļaunuma uz pasaules. Protams neviens, arī ārsti nezina, kad kuram šis brīdis pienāks.

Jūs esat ģimenes ārste, kas savā praksē pielieto arī antroposofās medicīnas metodes. Vai, apgūstot antroposofiju, meklējāt jaunus ārstēšanas paņēmienus?

– Es esmu neordināra daktere, vienmēr esmu centusies mācīties, lai apgūtu jaunas lietas, kas uzlabotu manu darbu. Atceros, kad biju tikko pēc akadēmijas beigšanas, mēģināju izmantot iegūtās zināšanas praksē. Pie manis atnāca pacients ar augstu asinsspiedienu. Es izrakstīju visus medikamentus, kā man mācīja. Pēc dažām dienām viņš ieradās pie manis atkārtoti. Spiediens bija pilnīgi normāls. Dakterīt „Jūsu izrakstītās zāles nelietoju,” viņš teica. Kad saproti, ka teorija nesakrīt ar praksi, sāc meklēt citu pieeju. Tagad redzu, ka medicīnā viss nāk ar pieredzi un nepārtrauktu izglītošanos. Pēc medicīnā pavadītā laika es jau ieraugot cilvēku, parunājot ar viņu zinu kādas ir viņa galvenās problēmas, kas traucē viņam dzīvot. Es visu laiku izglītojos, apmeklēju mācības gan Latvijā, gan citās valstīs. Antroposofija man ir kā svaigs gaiss. Te teorija sakrita arī ar praksi, ko biju pārbaudījusi dzīvē. Mans darbs neatšķiras no citu ģimenes ārstu darba, atšķirīga ir pieeja un terapija. Man princips ir cilvēkam nekaitēt, nesabojāt dzīves kvalitāti. Protams, es rakstu arī antibiotikas, sūtu uz diagnostiku, analizēm utt.. Savus bērnus esmu mēģinājusi izaudzināt bez antibiotikām, pat smagas kaites ārstēju tikai ar antroposofām zālēm. Meitai bija vairogdziedzera hipofunkcija. Gada laikā to izdevās normalizēt un viņai vairs nav jādzer zāles. Drīz būšu vecmāmiņa un meita izbauda to, ko nozīmē apmeklēt ārsta konsultāciju.

Ar ko atšķiras homeopātiskās zāles no antroposofām zālēm?

– Homeopātiskos medikamentus gatavo pēc principa – līdzīgs ārstē līdzīgu. Ja no sīpola asaro acis un tek degums, no tā gatavo preparātus un ārstē līdzīgus simptomus, piemēram, gripu. Antroposofijā tāpat kā homeopātijā augu potencē, proti, atšķaida, bet pielieto arī alķīmijas metodes. Medikamentu gatavošanai izmanto tikai biodinamiskā vidē iegūtas minerālus, augu un dzīvnieku valsts izejvielas. Antroposofās zāles nenomāc normālo slimības gaitu, neapstādina šūnu kādā no iekaisuma fāzēm, līdz ar to notiek pilnvērtīga atveseļošanās. No šīs terapijas nav blakusparādību un nav pēc tam jāārstējas no sekām. Bieži savienojam arī ar konvenciāliem medikamentiem, ja cilvēks ilgstoši tos lietojis. Tad var mazināt devas un medikamentu daudzumu. Saviem pacientiem mācu pašiem gatavot vaska, ingvera, sinepju, biezpiena, pelašķu, kartupeļu, kāpostu apliekamos, dažādas kompreses, pašiem injicēt sev zāles. Nav tā, ka antropozofija noliedz bērnu vakcinēšanu. Es vecākiem saku: ja jums ir bail, vakcinējiet. Pēc vakcinēšanas iesaku antropozofās zāles, kas stiprina imūnsistēmu, palīdz attīstīties antivielām, mazina komplikācijas. Latvijā ir nopērkamas antropozofās zāles, un tās nav dārgākas par ķīmijpreparātiem. Vācijā un Šveicē, piemēram, valsts atmaksā šīs zāles. Pirms pieciem gadiem Šveices iedzīvotāji nobalsoja par to, ka valstij jāatbalsta homeopātiskā, antropozofā terapija, kā arī dažas Austrumu medicīnas ārstniecības metodes, piemēram, adatu terapija. Mans sapnis ir Latvijā izveidot antropozofo klīniku, kur pacientiem būtu pieejami arī citi antroposofās medicīnas terapija veidi – mākslas terapija, eiritmija, ritmiskā masāža, plasticēšana, mūzikas terapija u.c. Tas gan nenozīmē, ka tajā būtu izslēgta tradicionālā medicīna.

Pie jums pārsvarā ārstējas pacienti, kam tuva Valdorfa pedagoģija, antroposofijas filozofija, alerģiski slimnieki, bet pie jums kā pie daktera Hausa nereti ietodas cilvēki ar neskaidru diagnozi.

– Nosakot diagnozi, klasiskās medicīnas metodes sintezēju ar antroposofijas principiem. Diagnozes noteikšanai ir jāņem vērā ne tikai fiziskā veselība, tas, kas redzams analīzēs un rentgena uzņēmumā, bet arī pacienta garīgi dvēseliskais stāvoklis, personība, izskats, auguma parametri. Es sapņoju: ja savienotu klasiskās medicīnas metodes, kas ir ļoti attīstījušās – var slimības diagnisticēt jau gēnu līmenī ar antroposofo medicīnu, tas būtu pilnīgs kosmoss. Protams, ja ir nepieciešama operācija kaula lūzuma gadījumā u.c, tas ir jādara, kādreiz jāiedod arī indīti, lai pacients saprot, kas ir kas. Cilvēkam pašam jāņem sava dzīve rokās, jāizdara pašam izvēles par to, kas skar savu veselību, dzīvi. Nevajag akli paāuties uz ārstu vai dziednieku. Mēs ārsti arī esam tikai tādi paši cilvēki un pacienti, ar savām problēmās un katrs ar savu zināšanu un pieredzes apjomu. Es izstāstu, kā varu palīdzēt, un pacients izvēlas sev pieņemamāko terapiju. Manam draugam, kas dzīvo Amerikā, bija nepieciešama operācija. Apgabalā, kur viņš dzīvo ir piecas klīnikas. Viņš izpētīja visus ārstus, kas veic šādu operāciju, uzzināja, cik katrs reizes tādu manipulāciju veikuši, kādi katrai operācijai bija rezultāti, izlasīja pacientu atsauksmes, un tikai tad izvēlējās ārstu un operācijas veidu...

Nāk cilvēki un saka, dakterīt mēs jums ticam un vēlamies pie jums ārstēties. Es saku, ka nevajag nevienam ticēt, tikai sev jātic, savām sajūtām, kas vienmēr būs pareizas attiecībā uz visu, kas skar tevi pašu. Medicīna ir precīza zinātne, tur nav sakara ar ticību, bet gan ar zināšanām.

Vai jums atliek laika arī sev?

– Brīvajā laikā es apgleznoju zīdu, slēpoju, vedu pastaigā suni. Man ir ļoti daudz draugu, kam cenšos atrast laiku. Viņi man bieži prasa padomu. Kopš bērnības saprotu, ka dzīve iekārtota citādi, un es palīdzu saprast, ka par daudzām lietām, kas viņus uztrauc, nevajag cepties. Leģendārais aktieris Ēvalds Valters, kas savā garajā mūžā piedzīvojis daudz dramatisku brīžu, teicis: „JA tu pieņem savu likteni, tad tas tevi vada, bet , ja tu pretojies un uzsāc cīņu, tad notiek lietas un notikumi, kas tevi māca uz tā uziet atpakaļ.”

Daudz laika aiziet , lai saprastu, kas notiek ar cilvēku, kas tā par diagnozi, kādi procesi šobrīd jāstimulē, kādi jānomāc. Brīvajā laikā mājās pārlasu lekcijas, meklēju un sastādu terapijas plānus kā pacientam palīdzēt.

Jūlija vidū atzīmēšu piecdesmit gadu jubileju. Pirmo reizi nerīkošu lielu balli, bet veltīšu laiku sev, varbūt aizbraukšu uz vietu, kur varēšu atpūsties un veikt visādas spa procedūras. Saviem pacientiem es saku – ir jāmīl sevi –, bet pašai sev laika daudz neatliek. Vēlos kļūt sievišķīgāka. Piecdesmit gadu vecumā sākas jauns dzīves posms. Visgrūtākais dzīves laiks ir no 42 līdz 49 gadiem. Notiek lielas pārmaiņas – gan fiziskas, gan dvēseliski garīgas un ir iespēja atbrīvoties no iepriekšējām liktenīgām attiecībām. Es neturu ļaunu prātu, esmu pateicīga cilvēkiem, kas mani ir sāpinājuši un kuriem es esmu varējusi nodarīt pāri. Viss, kas ar mani ir noticis ir tikai veicinājis manu attīstību. Ja liktenis būs lēmis, satikšu arī otro pusīti.

Jūs nekad neesat minējusi par savu tēvu.

– Mans tēvs Aleksandrs Bulgakovs ir ārsta un rakstnieka Mihaila Bulgakova radinieks, un es savā dzīvē ļoti izjūtu paralēles ar Mihaila Bulgakova dzīvi un daiļradi. Viņš bija ārsts, pēc tam rakstnieks - sociālais diagnostiķis. Tēvs mudināja mani kļūt par ārsti, lai gan es baidījos, ka mana veselība neizturēs. Es redzu cilvēku būtību, to, kā viņi nopelna savas likstas, slimības un kā var tikt no tām vaļā. Kad strādāju, mēģinu izslēgt savas sajūtas, lai netraucē, bet dažreiz nejauši kaut ko pasaku. Daži nesaprot, citi nobīstas, vēl kāds tikai pēc laika saprot, ko esmu gribējusi ar to teikt. Jauni cilvēki un bērni pārsvarā saprot uzreiz, pat bez vārdiem.

Anamnēze

Dzimusi 1965. gada 13. Jūlijā Rīgā.

Beigusi 5. medicīnas skolu. Medicīnas akadēmijā ieguvusi vispārējās prakses ārstes diplomu, rezidentūrā apguvusi ģimenes ārstes specialitāti.

Divdesmit gadus ir Veselības centra 4 ārste. AIDS profilakses centrā vadījusi izglītības informācijas daļu, bijusi Cilmes šūnas bankas direktore, veidojusi Stradiņu slimnīcas Šūnu transplantācijas centru.

Pašreizējā darba vieta ir Veselības centrs 4 ģimenes ārsta prakse. Savā darbā pielieto antroposofijas medicīnas metodes, ja vien pacients to vēlas.