Teksts: Ilze Saltā
Gita Gaņģe nu jau vairāk kā 5 gadus strādā SIA "Cilmes šūnu banka" (bijušajā "Activison Life") . Viņa ir galvenā cilmes šūnu savācēja un glabātāja Latvijā.
Kā Jūs pievērsāties cilmes šūnu nozarei?
Esmu ārste un rezidentūras laikā strādāju „Veselības centrā 4”, bet, tā kā mans raksturs prasa pastāvīgas pārmaiņas, darbojos arī AIDS profilakses centrā. Sākumā cilvēki negribēja ar mani pat sveicināties, dot roku, kad pateicu, kurā vietā strādāju. Desmit gadu laikā, strādājot pie dažādiem projektiem un informējot par AIDS, apbraukāju visas Latvijas skolas, policijas nodaļas, apcietinājuma vietas un medicīnas iestādes. Tā pagāja desmit gadi un man atkal bija nepieciešamas pārmaiņas. Strādāt par ārsti ir mans aicinājums, bet diemžēl strādāt tikai par ģimenes ārsti vai terapeiti es finansiāli nevarēju atļauties. Sāku meklēt jaunu darbu un kādā sludinājumā pamanīju, ka tiek meklēts darbinieks cilmes šūnu bankas veidošanai Latvijā, un pieteicos. Mani pieņēma, taču ne vadošajā darbā, jo man nebija komersanta pieredzes. Tomēr pēc neilga laika darbā paliku viena.
- gadā vēl neviens nezināja, kas ir cilmes šūna. Gribētāju bija daudz, taču neviens nezināja, kā tas izdarāms – kā paņemt, transportēt un uzglabāt cilmes šūnas. Ļoti traucēja arī valsts birokrātija. Taču tagad, kad pagājuši pieci gadi, mēs varam piedāvāt šo pakalpojumu visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Kā Jūs tikāt galā?
Es necīnījos, bet gan darīju to, ko uzskatīju par pareizu. Cilmes šūnas ir vajadzīgas un to vērtība nezūd. Ja tu bankā ieliec desmit latu, tad laika gaitā naudas vērtība zūd. Bet ar cilmes šūnām tā nenotiek. Es daudz lasīju, kā arī konsultējos ar profesionāļiem un sapratu, ka cilmes šūnas nav tikai bizness, bet arī patiešām noderīgas veselībai.
Kas tieši Jūs saista šajā cilmes šūnu jomā?
Es noteikti neietu strādāt farmācijas firmā, jo saprotu, ka tas ir tikai bizness un ir mazs sakars ar cilvēka patieso veselību. Galvenais ir tikai pārdošanas rādītāji. Neviens nerunā par tām sekām, kas rodas cilvēkam no vakcīnām un zāļu lietošanas. Es nekad neietu strādāt šajā jomā, jo nevaru izplatīt ko tādu, kam pati neticu. Paša cilvēka šūna, kas nav mākslīgi sintezēta, atjauno bojātos, slimības skartos audus un šūnas. Tas nav jāpierāda. Paša cilvēka dabīgā šūna dara tikai labu. Tieši šī iemesla dēļ jau četrus gadus Šveicē mācos medicīnu, kas ir komplementāra t.i. papildinoša patreizējai medicīnai. Piemēram, mācos to, kā pareizi audzināt bērnus, mācos par biodinamisko lauksaimniecību nozīmi cilvēka veselībā, kā ārstēt ar dabiskiem līdzekļiem. Protams, kā ārste izrakstu pacientiem dažādas zāles, bet vienmēr izvērtēju to daudzumu un risku. Mani uztrauc, ka netiek runāts par sekām – cilvēki kļūst atkarīgi, lietojot antidepresantus, nomierinošos un psihotropos līdzekļus.
Šūnu terapijai nav jābūt dārgai. Pašlaik tā ir dārga tāpēc, ka šī nozare attīstās un nemitīgi tiek pētīta un tas prasa milzīgus resursus. Principā šūnu materiāls ir pieejams visu laiku, tādēļ pēc aptuveni desmit gadiem tā nebūs īpaši dārga procedūra.
Kas Jums ir sagādājis vislielāko gandarījumu pēdējo piecu darbības gadu laikā?
Galvenais gandarījums ir tas, ka cilvēki uzticas un arvien labāk saprot, kas ir cilmes šūnas. Viņi tomēr atrod sirdī gaismu un spēj saskatīt kaut ko pozitīvu arī cilmes šūnu uzglabāšanā – savā nākotnē. Tas priecē, ka cilvēki skatās ar gaišu skatu. Uzskatu, ka ir jāpalīdz cilvēkam saskatīt apkārt kaut ko gaišu un pozitīvu, nevis koncentrēties tikai uz slikto. Atceros laikus, kad es kā grūtniece ar lielu punci, stāvēju garā rindā “Bērnu pasaulē” ar taloniem rokās, lai tikai dabūtu lācīšus bērnam. Uz taloniem bija putras, piens, kefīriņš, un mēs nevarējām ēst to, ko gribam, jo nebija naudas. Tāpēc es nespēju pieņemt, ka cilvēki stāsta, cik slikti ir tagad. Nav slikti! Jā, varbūt vajag kaut ko uz laika periodu ierobežot, bet tas nenozīmē, ka ir slikti.
Man nepatīk, ka pašlaik notiek cilvēku ietekmēšana caur masu mēdijiem, piemēram, atnāk paciente un saka, ka viņai ir infarkts, jo sāp sirds. Visu pārbaudu, infarkta nav. Tā ir neiroze. Prasu, kur strādā. Izrādās, “Parex” bankā. Cilvēkam ir grūtības, un apkārtējā vide tās vēl vairāk saasina. Nestāsta kā atrisināt problēmas, bet biedē, ka būs vēl trakāk.
Uzskatu, ka iedzīvotājiem vajadzētu apvienoties un pateikt, lai valdība un prese beidz stāstīt šīs muļķības, lai izbeidz cilvēkus, kam jau ir grūtības, dzīt vēl lielākā stresā. Tas ir tāpat kā rakstīt uz cigarešu paciņām, ka smēķēšana nogalina. Protams, risks pastāv. Taču visas problēmas rodas enerģētikas līmenī – cilvēks to lasa katru dienu un tas grauj viņa pašapziņu. Labāk varēja uzrakstīt: “Tu vari atmest!” – vai tamlīdzīgu uzmundrinājumu.
Vai Latvijā jau ir bijis gadījums, kad notikusi terapija ar cilmes šūnām?
Stradiņa slimnīcas laboratorijā jau ir izdarītas piecas transplantācijas miokarda infarkta ārstēšanai, kad izmantotas paša pacienta cilmes šūnas. Stradiņos pašlaik arī tiek izstrādātas dažādas procedūras, kas drīzumā būs pieejamas pacientiem. Tas, protams, prasa laiku. Es uzskatu, ka Latvija jau ir nostājusies uz šī attīstības ceļa, ir izveidota laboratorija, kas prasīja milzīgus materiālos līdzekļus un augstākā līmeņa medicīnas profesionāļus – biologus un šūnu speciālistus. Es pieļauju, ka Latvija būs viena no vadošajām valstīm šajā attīstības procesā.
Eiropā ir vairākas standarta procedūras, kurās jau tiek izmantotas cilmes šūnas – asins ļaundabīgās saslimšanas, ļaundabīgie audzēji. Terapijas tiek izstrādātas pie bērnu cerebrālās triekas, sirds mazspējas, autoimūnām saslimšanām, juvenīlā cukura diabēta, izkaisītās sklerozes.
Plānojam arī atvērt Latvijas cilmes šūnu banku Stradiņa slimnīcā. Tā būs valsts banka, un tajā glabāsies arī tās nabassaites asinis, kas pašlaik atrodas Varšavā. Domāju, ka tas ir pozitīvi – latviešu asinis glabāsies Latvijā.
Ko Jūs novēlat saviem klientiem?
Visiem cilvēkiem novēlu saprast patiesību – lai varētu zināt, kas ir slikts, ir jāzina, kas ir labs!