Bērnu runas attīstība

„Senos laikos iesvētīto dvēselēs spēkpilni dzīvoja doma, ka slims no dabas ir katrs cilvēks un audzināšana tika uzskatīta līdzīgi dziedināšanas procesam, kas bērnam līdz ar nobriešanu nesa veselību piepildītai cilvēka dzīvei” /R. Šteiners/

Bērnam piedzimstot mēs redzam it kā divu dažādu „spēku spēli”:

• Viens ir iedzimtais spēks – dzīvīgums, kurā redzami vecāku un senču spēki – kad pagātni redz tagadnē – fiziskajā ķermenī.
• Otrs spēks, kas palīdz cilvēkam iziet attīstību no bezpalīdzīga zīdaiņa - augšana, iztaisnošanās, iešana, runāšana, domāšana, jūtas, griba, Es apziņa.

Laika gaitā notiek dvēseliski garīgu spēku attīstība un individualizācijas process, kas cilvēku vairāk un vairāk attālina no iedzimto spēku darbības. Nereti šis process notiek arī caur slimībām, bērns iegūst jaunas īpašības, sava paša sejas vaibstus.

Zīdainis it kā skatās cauri, bet tomēr uztver. Kāpēc?

Bērns ne tikai ar acīm uztver, ka pasaule ir laba, bet gan ar visu organismu. Bērns uztver apkārtni un izdzīvo to sevī. Ja apkārtne ir skaista, vecākiem ir patiesas domas - bērnā attīstās veselīgi spēki. Ja tā nav: apkārtne ir nesakārtota, briesmīga, ir nepareizas domas - bērna attīstība tiek bremzēta vai arī izkropļota. Bērns uztver visu apkārtnē notiekošo dvēseliski, viņš dzīvo neapzināti līdzi, atdarina. Uz to balstās spēja iemācīties runāt un saprast iekšēji patieso un dzirdēto. Tāpēc pats svarīgākais, kas jāsaprot vecākiem ir, kad bērns kaut ko jaunu ierauga viņš apstājas, brīnās - uztver kustību. Pēc tam viņš pārdzīvo to kustību sevī dvēseliski un tikai pēc tam sāk lēnām mēģināt to atdarināt un krīt un atkal vairākas reizes mēģina staigāt, krīt un atkal mēģina un krīt un tad simto reizi sāk staigāt. Svarīgi ir neraustīt bērnu, nesteidzināt, jo veselīgā bērna attīstībā visam jānotiek lēnā ritmā, bez steigas.

Pieaugušiem domas skraida ātri, bet bērns netiek līdzi – bērns mācās lēni un tas ieliek fundamentu visai dzīvei.

Tāpēc ir būtiski bērna klātbūtnē kopš dzimšanas runāt lēni, skaidri, pareizi izrunājot visas skaņas un aptverot visu dzimtās valodas prasmi. Jo bagātīgāk runā vecāki, jo vēlāk bērns var sākt runāt, mēģinot iejusties vecāku plašajā vārdu krājumā. Šie bērni parasti visu mūžu saglabā paplašinātās vārdu izveides lietojumu. Tā kā runu nosaka Marsa ritms, tas ir 2,2 gadu ritms (metāla dzelzs procesi), tad arī bērna runa var uzlaboties ik pa diviem gadiem. Šodien jāņem vērā akcelerāciju, kas nobīda dabas izraisītos procesus. Ja vecākiem ir nabadzīgs vārdu krājums, bērns vispirms apgūst tieši tik daudz vārdu, ko piedāvā attiecīgais paraugs. Šie bērni parasti sāk runāt agrāk, tomēr viņu vārdu krājums ir un paliek ierobežots. Šo trūkumu visbiežāk izdodaas kompensēt tikai skolas vecumā. Bērnu dziesmiņas, jautri dzejolīši un skaļa lasīšana, bet vislabāk pasaku stāstīšana bērnā rada prieku par valodas skanējumu un paplašina izteiksmes iespēju.

Otrs, kam jāpievērš uzmanība ir kustības un rotaļas. Bērna attīstība tiek bremzēta, ja viņš aug pie televizora vai datora. Jāapzinās, ka ārējā pasaule var bērnu tā ietekmēt, ka var arī nodarīt fizisku ļaunumu līdz pat slimībām.

Televizors, dators un citas jaunākās tehnoloģijas ir jāizslēdz no bērna pasaules – bērns nav nobriedis un gatavs visu informāciju emocionāli pārstrādāt, ko satur modernie komunikāciju līdzekļi!!! Attīstība notiek laikā un telpā. Skatoties televizoru acu kustību amplitūda tiek ierobežota. Kad bērs rakņājas smilškastē vai braukā ar mašīnu pa zemi, acis iziet visu kustību loku un tiek attīstītas

R. Šteiners: Nevar nākotnē visu vērst par labu, kas līdz 7. dzimšanas gadam bērna audzināšanā tika nokavēts. Tā kā daba īsto priekš fiziskā cilvēka ķermeņa pirms dzimšanas sagatavo, tā cilvēkam, kas audzina, ir jārūpējas par pareizu apkārtējo vidi. Tikai pareiza apkārtējā vide uz bērnu darbojas tā, ka viņa fiziskie orgāni izveido īstās, pareizās formas.

Burvju vārdi, kas raksturo bērna attīstības ar apkārtējo vidi: atdarināšana un paraugs.

Tāpat kā mēs nevaram samazināt augļa attīstību mātes miesās (desmit lunārie mēneši), tāpat arī pēc piedzimšanas jaundzimušā un bērna attīstība turpinās līdz 21 gada vecumam. Var jau ar kabeļu palīdzību rādīt multenes arī bērnam vēderā, lai viņam nebūtu garlaicīgi un tik tumšs – vai tas nebūtu absurdi? Paātrināšana notiek uz bērna turpmākās veselības un likteņa rēķina. Jaunie vecāki tagad aizbildinās, ka laiks tāds, ka viss notiek ātrāk (un bērnam jāapgūst šīs lietas), tomēr grūtniecības laiku vēl nevienam nav izdevies saīsināt, kā arī mainīt dienu pret nakti.

Tikai sākot no 3 gadu vidu bērni sāk atcerēties, jo piedzīvojumi tiek atdalīti no aizmiršanas. Un līdz ar to tiek sniegta pirmoreiz iespēja piedzīvot „Es”, jo tikai tad, kad bērnam ir piedzīvojumi, ko viņš atzīst kā savus, kā viņa iekšējās pasaules sastāvdaļu, kaut arī tie jau laika ziņā ir pagātnē, var šis bērns sevi piedzīvot kā ar laiku nesaistītu būtni.

Te nav runa par to, kas notiek apkārtējā vidē materiāli, bet gan par to, ko bērns uztver dvēseliski šajā fiziskajā telpā, iedarbojas uz garīgajiem spēkiem. Visas morālās, un nemorālās darbības, muļķīgās un prātīgās rīcības, ko bērns var sajust un līdzi izdzīvot. Ne jau vecāku runas iedarbojas uz bērniem, bet gan darbības un iedarbojas tieši uz ēterisko ķermeni. Bērns mācās caur atdarināšanu. Un fizisko orgānu veidošanās notiek caur fiziskās vides iedarbības, piemēram, veselīga redze veidojas, ja bērnam apkārt ir gan īstās krāsas, gan gaismas attiecības. Kā arī tikai tad veidojas pamats veselīgai morāles izjūtai, ja bērns redz morāli veselu vidi. Ja bērns līdz 7 gadu vecumam tikai muļķīgu rīcību redz un jūt, smadzenes formējas tā, ka arī vēlākā dzīves laikā ir pieradināts darīt muļķības.

Bērna attīstība līdz 7 gadu vecumam pamatojas uz vecāku pašattīstību.