Vēzis – jauna iespēja nevis nāvējoša slimība

Ikdienas medicīnā vēzi saprot kā sodu par nepareizu dzīvesveidu u.tml., piemēram, vēzis rodas tāpēc, ka cilvēks smēķē.

Vēža ārstēšanā tiek izmantotas ļoti toksiskas vielas - ķīmijterapija un staru terapija. Tās ir kaitīgas, pat neraugoties uz to, ka, piemēram, staru terapiju var lietot lokāli ļoti minimālās devās un ķīmiskie līdzekļi ir kļuvuši ļoti iedarbīgi. Pēc šādas ārstēšanas pacients ilgi nevar attapties, jo līdz ar slimajām šūnām gājušas bojā arī veselās. Šī metode ir kā sātana izdzīšana ar Belcebulu – klasiskā medicīna uzskata, ka vēzis ir kaut kas briesmīgs un ar tādām pat metodēm to ārstē.

Svarīgi būtu saprast, ka cilvēks nav tikai fizisks veidojums un, ka būtu labi, ja cilvēku skatītu plašākā nozīmē. Antroposofā medicīna ņem vērā arī cilvēka dvēselisko un garīgo pusi un tā piedāvā palūkoties uz cilvēku kā veselumu, ar domu, ka slimība nāk ar kādu nozīmi, ar vēsti – cilvēkam jāsāk domāt – kāpēc viņš šeit ir atnācis, kas ir viņa dzīves uzdevums? Un tad sākas izmaiņas –visgarākais ceļš sākas ar pirmo soli – sapratni, ka var arī dzīvot savādāk, nevis pēc šablona kāds pieņemts sabiedrībā – ka tikai jābūt veiksmīgam, ka jāmācās prestižā skolā, ka jāpelna liela nauda utt.. Jāsāk domāt, kas pašam patīk un sagādā prieku, kāds sapnis nav piepildīts un kas sevī ir jāmaina. Un te vajag padomāt – kas tieši jāmaina (domāšanā, uzskatos, dzīvesveidā) vai arī ziņo, ka šajā dzīvē nav kaut kas saprasts (varbūt – viedums?). No tā izriet arī priecīgā ziņa – vēzis nav neizārstējama slimība, fatāla kaite, nav arī nolemtība, bet gan jauna iespēja – apdomāt dzīvi un saprast, kāpēc esi saslimis. Un iespēja sākt jaunu dzīvi. Vienam tas ir ceļš uz pilnīgu izārstēšanos un dzīvesveida un apstākļu maiņu, citam pirms nāves sapratni un apjausmu, kas bija jādara savādāk un laimes sajūtu, ka tomēr tas ir saprasts. Tas dod iespēju nomirt mierīgi, laimīgi, nevainojot mediķus, sabiedrību, apkārtējos un sevi, bet ar sapratni par to, ka viss notiek likumsakarīgi un spēju piedot sev un pārējiem.

Kādi apstākļi veicina saslimšanu ar vēzi?

1. Ja cilvēkam piemīt pašidentifikācijas trūkums – nezina ko šeit dara, kāds ir dzīves uzdevums, galvenais nodzīvot dzīvi kā pienākumu līdz nāvei.
2. Ja bez ierunām pieņem radušos situāciju, mēģina no acīm nolasīt, ko no viņa gaida, būt ērts darbinieks, dzīvesbiedrs, bērns. Mēģina izpatikt, lai tikai neviens nekritizētu, neteiktu neko sliktu par viņu. Parasti tās ir upura reakcijas, kas rodas, ja cilvēks ir pārcietis fizisku vai psihisku vardarbību, vai bērnībā nav labas attiecības ar vecākiem.
3. Ja cilvēks pats savā dzīvē neko nenosaka, vien pielāgojas apstākļiem, ir gluži kā robots. Un ir ar to apmierināts.

Klasiskā medicīna ārstē vien miesu, acīm redzamo, aptaustāmo, izgriežamo, un „nerokas dziļāk” – neanalizē cēloņus. Protams, arī šāda – radikāla ārstēšana ir vajadzīga, taču nedrīkst aizmirst arī par Dvēseli un Garu! Ir lietas, kas labi ieskatoties, signalizē par ļaundabīgo audzēju organismā jau tad, kad analīzes vēl to neuzrāda. Ir jau skaidrs, ka slimība sākas daudz ātrāk, nekā to var pamanīt pats cilvēks vai medicīnas darbinieks. Vēzis praktiski jau ir sācies tad, kad to tikai uzskata par pirmsvēža stāvokli, kad ārējas pazīmes par tā esību vēl nemaz nav konstatējamas. Tāpēc ir iespējams terapiju sākt daudz ātrāk, negaidot, kad tas būs saredzams un sataustāms. Ideāli, ja klasisko medicīnu papildina ar antropozofās medicīnas dvēselisko un garīgo aspektu.

Vēzis ir raksturīgs ar ļoti individuālu, neprognozējamu raksturu – vienam cilvēkam notiek strauja izveseļošanās, citam, kuram šķiet, tūlīt, tūlīt būs labi, rodas strauji recidīvi. Līdz ar to terapijai arī jābūt ļoti individuālai.

Maņu orgānu veidošanās nepareizā vietā

Cilvēkam jābūt atvērtam ārpasaulei ( altruistam uz āru) un egoistam pret sevi, savu ķermeni. Savas miesas, sava tempļa, kurā mājo dievišķā dzirksts, labā jādara viss: pareizi jāēd, laicīgi jāiet gulēt utt.- tas ir ļoti sevi jāmīl. Savukārt pret ārpasauli cilvēks nedrīkst noslēgties, ir jāsatiekas ar cilvēkiem , jādibina attiecības, jāpieņem citu domas un brīvi jāmainās viedokļiem. Tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem attīstās cilvēks un cilvēcīgums. Cilvēkam ir stabili jāstāv uz zemes ar skatienu debesīs. Vēzis ir tas labais domāšanā, kam bija jābūt vērstam uz ārpusi, bet slimības gadījumā tas atrodas organisma iekšienē. Labais atrodas ne savā vietā.

Būtībā pasaulē nav nekā 100 % laba un 100% slikta - viss, kas ir radīts, ir radīts, lai normāli, līdzsvaroti funkcionētu. Līdzsvara izjukšanas gadījumā, ja labais atrodas ne savā vietā, tad rodas problēmas. Piemēram, ja uguns ir kamīnā, mēs pie tās sildāmies, priecājamies un mums pat prātā nenāk, ka varētu būt savādāk, bet līdzko izceļas ugunsgrēks, tā mēs sakām, ka ir nelaime – uguns ir izgājusi no savas vietas.

Viens no priekšnosacījumiem vēža profilaksei ir: brīvi izteikt savas domas, apmainīties ar tām nevis nepārtraukti tās kontrolēt. Domas nāk, iet un mainās – gluži tāpat kā audzējs. Svarīga ir brīvība domāšanā, attiecībās ar citiem cilvēkiem un pienākums un rūpes par savu fizisko ķermeni.
Vēl viena mūsdienu cilvēka tendence ir, ka viss ir jāizdara, ko prasa sabiedrība – jāpaspēj aiziet uz darbu, kontrolēt bērnus, aprūpēt savus ģimenes locekļus un tā visu mūžu cilvēks pavada jādara stāvoklī, kas asociējas ar ieelpu. Cilvēks sasprindzinās - ieelpo un tik dara un dara un aizmirst, ka kādreiz vajadzētu arī izelpot, tas ir atslābināties, iepriecināt sevi, savu sirdi.

Kad ir tikai ieelpa un izelpas nav, astrālais ķermenis ir pārāk piesūcis ēterisko ķermeni un elpošana pāriet šūnu līmenī, bet fiziskais ķermenis (miesa) paliek vispār bez dzīvības, bez ētera. Tie, protams, ir mikroskopiski mazi laukumiņi. Fiziskajai miesai nepienāk nedz gars, nedz ēteris, tai nav saskares ar astrālo miesu (ķermeni) un tā sāk kļūt dzīvnieciska – šūnas mainās, iet uz embrionālo attīstības stadiju. Tur tās aug lēni vai neaug nemaz, jo nav ēteriskās miesas (ķermeņa) dzīvības spēku. Fiziski cilvēks šīs vietas nejūt, uzskata, ka tās ir svešas, arī imūnsistēma šo vietu neatpazīst. Kāpēc? Pirmsvēža stāvoklī imunitāte kļūst vājāka, organisms ir mazāk jutīgs, mazāk aktīvs pret svešām vielām (normālā situācijā imūnsistēma aktivizējas pat niecīgākā sīkuma dēļ). Šis process ilgst gadiem, tas gadiem var arī neizpausties. Viss atkarīgs no cilvēka dzīves - mainot savu attieksmi pret sevi, citiem – mēģinot sākt dzīvot savam nevis citu priekam, cilvēks sāk mācīties arī izelpot. Slimības gadījumā izelpa parasti rodas piedzīvojot lielu emocionālu vai fizisku stresu – kāds radinieks nomirst, bērns piedzimst, ģimenē pasliktinās attiecības. Slimnieks izjūt atvieglojumu pie izelpas un arī cēlonis tad ir zināms. Rezultātā – astrālais ķermenis palaiž vaļā ēterisko ķermeni un izmainītajā fiziskajā ķermenī iekrīt ļoti daudz dzīvības spēka. Šūnas sāk dalīties, bet organisms par tām neatbild. Atkarībā no tā, cik tālu šūna ir mainījusies embrionālajā virzienā, veidojas audzējs. Šajā laikā imunitāte ir novājināta un organismā neatbilstības neidentificē, rezultātā vēža šūnas mierīgi attīstas un dzīvo kā vēlas. Audzēja šūnas ir zaudējušas apoptozes spēju - tas ir spēju pašiznīcināties - tās ir mūžīgas, bet cilvēkam parāda, ka tas ir mirstīgs.

Bailes ir būtisks faktors pie audzēja – vēzis ir vistiešākā konfrontācija ar bailēm un tas liek mūsu iekšējai būtībai nodrebēt. Mūsu eksistenciālie jautājumi tad uzpeld, arī jautājums par nāvi. Eksistenciālie jautājumi vienmēr ir ar mums, bet ne vienmēr tie ir priekšplānā. Īpaši jautājums – cik ilgi es dzīvošu (cilvēks zaudē uzticību savam ķermenim un nevar vairāk to kontrolēt), kā arī jautājumi par dzīves virzienu, kvalitāti, jēgu.

Vēža labās kvalitātes domāšanā

Brīvība domāšanā – vēža šūnu nekontrolēta augšana. Brīvību, ko cilvēks neatļaujas savās domās, jušanā un gribā, rīcībā, to brīvību paņem viņa ķermenis, vielmaiņa un nekontrolēti aug – vēzis to dara cilvēka vietā organismā. Vēzis mums parāda iespējas attīstīt savu personīgo brīvību. Mīlestība ir brīvības ceļš.

Neatkarība domāšanā – vēzim tā ir autonoma augšana, nerēķinoties ar citām organisma šūnām. Sliktā kvalitāte domāšanā ir - ka cilvēks domā tikai par sevi, koncentrējas tikai uz savām vienreizējām sajūtām un domā, kā tās apmierināt – nekas cits neeksistē un neko citu nejūt. Nemirstīgais vēzis (doma ir nemirstīga) cilvēkam parāda, ka viņa fiziskais ķermenis ir mirstīgs. Domāšanai nav robežu – arī vēzim nav robežu.

Egocentrisms domāšanā – vēzis ir egoistisks, neņem neko vērā. Domāšanā vajag, lai mums būtu savs viedoklis, savas domas.

Bezgalība domāšanā – vēža šūnu nediferencēta augšana ķermenī.

1. vēža stadijas raksturojums (pirmsvēzis)

Lai saprastu šo situāciju, to var pielīdzināt gremošanai, kas ir organisma imunoloģijas centrālais orgāns – visas svešās substances, kas nonāk zarnu traktā tiek atpazītas un noārdītas, ja tas nenotiek, tad organisms saindējas. Pirmsvēža stāvoklī imunitāte gremošanā kļūst mazāk jūtīga un aktīva. Imunitāte ir iekšējā gremošana. Svarīgi ir to pasargāt. Normālā ceļā pat maza sīkuma dēļ tiek aktivizēta visa organisma imūnsistēma līdz pat kaulu smadzenēm. Ir vairāki imunoloģiskie mehānismi – viens no tiem, kad makrofāgi aprij to, ko ķermenis atzinis par svešu un paši iet bojā – līdzīgi bitēm, kad tās iedzeļ, iet bojā. Bišu saimei ir ļoti liela integritāte ar siltuma organismu (līdzīga imūnsistēmai) – tas ir viens intensīvs siltuma organisms, kas reaģē, ja viņu traucē, aktīvi dzeļot – intensīva aizsardzība – neļaujot to izjaukt. Ja bites salst, tās kļūst kūtras.

Atnāk pacients ar vēža diagnozi un brīnās: es 10 – 15 gadus ne ar ko neesmu slimojis (biju vesels), nav bijusi pat paaugstināta temperatūra un tagad pēkšņi vēzis! Nekas jau tik ātri nerodas. Gan jau ir bijusi kāda kaite, tikai imunitāte uz to nav reaģējusi, tāpēc labāk reizi gadā paslimot, kaut ar iesnām un riktīgu temperatūru, jo tad vari būt drošs, ka imūnsistēma strādā. Mēs ik dienu saskaramies ar vīrusiem un baktērijām un organisma imūnā sistēma visu laiku ir aktīva un strādā normālā situācijā.

Priekšvēža stadijā organisms ir līdzīgs bišu saimei, kurai salst. Šajā stadijā imūnsistēma ir kūtra. Līdz ar to ir novājinātas visas organisma reakcijas.

Iekaisīgās reakcijas kļūst lēnas. Ilgstoši nav bijusi temperatūra, ja paugstinās, tad mazliet un ilgi paliek. Pacienti bieži nesaka, ka salst, bet patiesībā nejūt vēsumu. Aukstumu nepamana, bet siltumu nepanes.

• Ko pacienti pamana – ir nepārejošs nogurums.
• Raksturīga svešuma sajūta pret savu miesu – nejūtas ķermenī kā savā mājā – distancēts no savas miesas.
• Nav apmierināti ar savu miegu - grūti iemigt un ir nepietiekošs dziļais miegs – no rīta nav izgulējušies (cilvēki pierod pie tā un tāpēc bieži neatzīmē to kā problēmu).
• Gribā ir vājums – normāli cilvēks ar savu gribu dzīvē ir integrēts – manas grūtības ir manas. Vēža pacientiem smalkā veidā parādās sajūta, ka viņi nav integrēti. Grūti attīstīt to, ko paši vēlas, grūti pieņemt lielos lēmumus.
• Cilvēks ir uzticīgs saviem pienākumiem, pielāgojas apstākļiem - nolasa, kur ir viņa vieta, uzdevumi šajā dzīvē. Gribas sfēra pārņem maņu raksturu. Grūti ir vienkārši būt. Grūti saprast, kas es esmu, kas man ir jādara. Tas ir slimības simptoms!!!
• Tendence uz aizcietējumiem.

Protams ārstam tas viss ir jāvērtē kopumā un saistībā ar citiem saslimšanu iemesliem.

Kā diagnosticēt?

• Vēža pacientiem vairākus gadus nav bijusi paaugstināta temperatūra. (Zemās temperatūras iemesli var būt dažādi – antibiotiku un analgētiķu lietošana, nepamatota iekaisīgo procesu likvidēšana tādā veidā nokaujot imunitāti). Katru dienu no rīta un vakarā vienā laikā mēnesi mēra temperatūru. Līknei, jābūt vienmērīgai – zig-zag veidā. Rīta t°. jābūt zemākai, vakara –augstākai par 0,5°. Pie pataloģijas – mainās ritms, var būt, ka pēcpusdienas t° nekāpj pietiekoši, bet ritms saglabājas vai ir taisna līkne (kas ir jau bīstami), var būt, ka ir haoss, kas nav saistīts ar d/n ritmu – parasti audzēja vēlīnajās stadijās. Nav labi, ja t° līkne ir taisna vai, ja rīta t° ir augstāka un vakara – zemāka. Temperatūras līknei ir jābūt ritmiskai. Jāatceras, ka sievietēm ovulācijas laikā t° ir paaugstināta.
• Cilvēks nespēj pieņemt lēmumus, nespēj ar kaut ko aizrauties, atrodas pārāk izteiktā ieelpas vai man jādara stāvoklī.
• Maz svīst.
• Tendence uz aizcietējumiem.
• Miega traucējumi.
• Nevar paraudāt. Smiekli un raudas ir laba izelpa.
• Bailes – ieelpa. Šauruma sajūta, dzīvo kā tunelī.
• Iekšējās izolācijas sajūta, nav spējas veidot kontaktus. Kontaktējot ar citiem, attīstās cilvēks un cilvēciskums un nav nozīmes, vai šīs attiecības ir sliktas vai labas. Attiecībās ar citiem ir jābūt atvērtam.
• Vēzi bieži nevar pamanīt, jo organisms skarto vietu slēpj, veido ēnu: ēteris ar astrālo ķermeni cilvēkam ieelpā esot rada tādus kā mākoņus un padara apdraudētās vietas neredzamas. Kaut kur citur rodas muskuļu sāpes vai tromboze. Slimais nesaprot – kāpēc.
• Nejūt slāpes, nepietiekami dzer tīru ūdeni.
• Nejūtīgums maņu orgānu darbībā.
• Var samazināties svars, mainās vēdera izeja, garšas, ieradumi, piemēram, pēkšņi sāk negaršot kāds produkts.

Vēzis dažādos orgānos

Dvēsele (jūtas) ir saistīta ar iekšējiem orgāniem. Jūtas dzīvo orgānos un katra ir saistīta ar kādu noteiktu orgānu. Tie ir kā Dvēseles orķestris, kurā skan dažādi instrumenti. Ja kāds orgāns ir priekšplānā, tas ir vieglāk ievainojams.

Krūts vēzis sievietēm, prostatas vēzis vīriešiem

Sievietes, kas piedzīvojušas milzīgu stresu. Izveidojušas iekšēju paraugu, kā tikt ar to galā, labi pārvalda jūtas, tur sevi grožos. Pārdzīvo konfliktu starp to, kāda gribētu būt kā sieviete un starp ārējām prasībām. Izjūt lielu vainas sajūtu pret sevi par to, ka nespēj būt tāda sieviete, kāda pati vēlētos būt. Ir izteikti jūtīgas (ļoti ievainojamas jūtu dzīvē), bet nespēj to parādīt vai izskaidrot, intelektualizē savas jūtas. Atzīst atzinību caur spējām, nevis caur mīlestību. Bieži nav pārsteigtas par savu dzīvi un to, kas notiek. Iekšā ir lielas ciešanas, ilgas. Pagātnē – konflikts ar māti. Sarežģītas, vēsas attiecības ar māti. Viņām ir sajūta, ka viņas nedrīkst dabūt to, kas viņām ir nepieciešams, vajadzīgs.

Dzemdes kakla vēzis

Visa dzīve ir tikai attiecības. Visu dara kāda cita labad. Dzīve veltīta citiem. Nespēj sevi aizsargāt. Spēja atdoties noved pie tā, ka ļauj dvēseliski sevi izvarot, var izveidoties arī pēc fiziskas izvarošanas. Dzemdes kakls reprezentē satikšanās spēju, jūtību pret dvēselisku vai fizisku robežu – grūti novilkt robežu. Piedzīvojušas fizisku vai dvēselisku varmācību. Nepatīk vaginālā izmeklēšana.

Slimība katram ir individuāla, tā tiek sūtīta, kad cilvēks ar kaut ko nav ticis galā. Ņemot dzīvi savās rokās, visu var kardināli mainīt. Svarīgi cilvēkam ņemties ar savu dzīvi, nevis ar citu cilvēku dzīvēm. Un arī slimība kardināli mainīsies. Slimība nav fatāla, tā ir atkarīga no cilvēka paša un viņa turpmākās rīcības. Katram ir iespēja ieklausīties sevī un mainīties. Tas ir tāpat kā ar smaidu. Tikko tu pasmaidīsi, katrs pretimnācējs tev atsmaidīs pilnīgi neapzināti.

Cilvēki saka, ka Latvijā visi ir īgni, nesmaida, bet sāciet ar sevi – pasmaidiet pasaulei un Jūs redzēsiet kā visa pasaule Jums smaida. Galvenais īstenojiet savus sapņus, nevis citu cilvēku vēlmes! Mēģiniet atcerēties savus ideālus un sapņus, kas ir norakti tālākajā sirds kaktiņā un realizējiet tos. Jums nav jābūt ērtiem priekš citiem, bet vispirms tikai pret sevi. Ir pacienti, kas maina nodarbošanos, pat dzīvesvietu un piepilda savu zilo sapni – dara to, ko iepriekš dzīvē nav uzdrošinājušies darīt. Cits dzīves steigas dēļ atstājis novārtā savu sapni par pasaules apceļošanu, cits par dejošanu, cits par grāmatas uzrakstīšanu...

No visas sirds jādara to, kas patīk un sagādā prieku sirdij. Un tad pamazām saslimšana, sāpes, sliktās sajūtas pazūd vai atkāpjas...

Dievišķā gaisma, Kristus Saule,
Sasildi
Mūsu sirdis,
Apgaismo
Mūsu galvas,
Lai taptu,
Ko mēs
No sirds iesākam,
Ko mēs
No galvas
Mērķtiecīgi paveikt gribam.

Vēzis nav sods, tas ir jauna iespēja paskatīties uz savu dzīvi no malas un izvēlēties atbilstošu turpmāko dzīvi. Izvēlēties un paskatīties – tās ir gribas darbības, t.i, ir jāpieslēdzas šai dzīvei, aktīvi jādomā, nevis jāturpina būt robotam.

Izpaudiet sevi, paveiciet to, ko jau izsenis esiet ilgojies darīt! Nevajag uzskatīt, ka vēzis ir slikts – pasaulē nav nekā slikta, ir tikai labais ne savā vietā. Arī vēzis ir tāds.